⚫
Kur un kāpēc rodas tēls?
Kur dzīvo dzejolis, kad tas vēl nav piedzimis? Tādi jautājumi dzirdēti
daudzkārt, bet šaubos, vai atbilde vispār pastāv.
Jo arī pats dzejas
radītājs ir neizprotama būtne, drīzāk parādība, kas neatbilst nekādām
normām un pieskaitāma anomālijai vai brīnumam. Nepieskaitāmam brīnumam.
Mēs
dzīvojam laikā, kurā brīnumi nenotiek, tikai atgadās retu reizi. Tik
retu, ka ieraugot tīrradni smilšu sanesās, nespējam tam noticēt. Bet
jānotic vien ir, jo burvestība notiek turpat acu priekšā. Un pēkšņi
laiks pielīp pie zolēm un nenolobās, un ir jānes šis smagums kā
notiesātam. Un zibeņi aiziet kā streļķi gar pamali, un tas viss acu
priekšā kā Grosvalda un Kazāka gleznās. Un sirds top tīra un karsta
kā jumta skārds, kuru svilina jūnijs, burzīdams naktis nākamās dienas
iekuram. Un rīta pusē tumsa salien zārdos, un vēl, un vēl ierindās nāk
virsū Ernesta uzburtie tēli, šaudami ar devītā kalibra vārdiem. Pēc tāda
tēlu biezuma, pēc tāda frontālā uzbrukuma palikt dzīvam nav viegli, jo
jāizdzīvo pavisam citā kosmosā, kur ceļa zīmju nav un par ceļvedi būt
jāmācas pašam.
Ernesta dzejai piemīt fascinējoša īpašība atsaukt pie
sevis atkal un atkal. Pārsteidz svaigu, oriģinālu tēlu blīvums, tie
lielākoties organiski ieaužas dzejas audumā, tās formā, kura savukārt
turas klasiskajos rāmjos, vienlaikus tiekdamās tos paplest, izļodzīt.
Lai tad austrumvējš piepilda zēģeli un nes pie lasītājiem šo grāmatu!
Armands Melnalksnis