⚫ Virsraksts: „Vērtību pārvērtēšana ir veids, kā kļūt pārcilvēkam” Apakšvirsraksts: „Vai viltus vērtību pieņemšana nav veids, kā kļūstam par zemcilvēkiem?”

*

Kas ir pārcilvēks? F.Nīčes darbā „Tā runāja Zaratustra” iezīmētais „pārcilvēks” ir būtne, kura neapgrūtina sevi ar morāles principu ievērošanu.

"Cilvēks ir virve, izstiepta starp kustoni un pārcilvēku, - virve pār bezdibeni.” Ievērosim, ka Nīče šeit iezīmē trīs dažādus esības stāvokļus – kustoni, cilvēku un pārcilvēku. Tas liek domāt, ka autors saredz gana būtiskas, kvalitatīvas atšķirības starp kustoni un cilvēku, jo citādi kamdēļ gan būtu nepieciešams tos nošķirt? Ja tā – kas ir šo atšķirību pamatā?

Vai nebūtu pamatoti pieņemt, ka tieši morāle, gluži kā cilvēka spēja šķirt cēlo motīvu no nelietīgā, alkatīgo no nesavtīgā – ir svarīga robežšķirtne starp cilvēku un kustoni, kuram der viss, kas piepilda vēderu un ļauj vairoties? Un ja tā – kā gan atteikšanās no morāles varētu pacelt cilvēku nākamajā attīstības līmenī? Vai Nīčes „pārcilvēks” tad nebūtu tikai cilvēks, kurš realizē jebkādus savus motīvus, t.sk. viszemākos, attaisnojot savu rīcību ar „pārcilvēcisku” gribas stingrību, kura robežojas un pārkāpj psihopātijas un sociopātijas robežstāvokļus?

*

Ne vien „Tā runāja Zaratustra” , bet arī Nīčes daiļradi kopumā caurstrāvo varēšanas (varas) motīvs. Turklāt Nīčem šķiet pavisam nenozīmīgi, kādus mērķus sev nosprauž cilvēks. Starp morāles likumu ievērošanu un savas gribas īstenošanu „pārcilvēks” izvēlas pēdējo. Lai ko arī tas neiekārotu sasniegt, Nīčem šķiet svarīgi, lai cilvēkā mājotu griba un varēšana to paveikt.

Vai autors būtu piemirsis mūžseno patiesību: „Cilvēks domā, Dievs dara”? Gluži kā Bulgakova uzburtajā Volanda monologā: „… un tad nez kāpēc pēkšņi ņems un paslīdēs, un pakritīs zem tramvaja! Vai patiesi jūs teiksiet, kas viņš pats tā ar sevi izdarījās? Vai nebūtu pareizāk domāt, ka tā ar viņu izdarīja kāds cits?”

Vai Nīčes postulētais Dieva (un reliģiju) noliegums būtībā nolasāms kā augstākas varas, augstākas gribas un augstākas varēšanas noliegums? Vai šādas nostājas saknes meklējamas autora dzīves likstās un fiziskajās kaitēs – kā pretreakcija Dieva nežēlībai un sacelšanās pret to? Ir teikts: „Dievs ir sadists ar ļoti labu humora izjūtu” – un varbūt Nīče izjutis to jo skaudri?

Nepārprotami – ne kristīgā paļaušanās un ļaušanās, ne budisma postulētā atteikšanās no vēlmēm (iegribām), lai izslēgtu ciešanas, nav Nīčes dienaskārtībā. Arī mīlestība pret tuvāko, Nīčesprāt, ir tikai pārprasta sevis mīlestība. „Kas krīt, to pagrūd” – tāda ir Nīčes izpratne par palīdzēšanu tuvākajam – lai saprastu, vai krītošais būs spējīgs piecelties. Vai gan vēl paliek šaubas, ka Nīčem „Dievs ir miris”?

*

Nīčes „pārcilvēkam”, kurš savas prioritātes stāda augstāk par visu, mērķis allaž attaisno līdzekļus. Nīče pieprasa sev (kā noprotams – „pārcilvēka” prototipam) absolūtu gribēšanas, varēšanas un rīcības brīvību, un šķiet piemirsis neapstrīdamo patiesību, ka „mana brīvība beidzas tur, kur sākas Tavas tiesības”. Man brīvība nogalināt Tevi beidzas tur, kur sākas Tavas tiesības dzīvot. Un tā tālāk.

Vai Nīčes piekoptā amoralitātes sludināšana un tikumības noliegums patiešām sniedz pienesumu cilvēces garīgās attīstības ceļā?  Vai „mācība”, kurai trūkst iekšējas viengabalainības, un kura šķietami uzbrūk it visam, kas nonāk tās redzeslokā, ir tiesīga pretendēt uz cilvēces intelektuālā mantojuma dārgumu statusu? Vai pasaule šolaik nebūtu labāka bez Nīčes agresīvā absolūtisma un tā sekotāju nodarītā posta?

Uz šiem jautājumiem katram jāatbild pašam. Un katram pašam rūpīgi jāielūkojas spogulī, lai pārliecinātos vai bezprincipu tieksmē uz varēšanu un varu jau neesmu pārvērties par zemcilvēku – Nīčes loloto nākotnes cilvēku.

⚫ Kā sadiegt krastus?

Psiholoģiski vīrišķīgam vīrietim var neizdoties ilgi un harmoniski sadzīvot ar psiholoģiski sievišķīgu sievieti. Agrāk vai vēlāk nesaderība var sākt traucēt. Iespējams, tādam vīrietim vieglāk saprasties ar psiholoģiski vīrišķīgu sievieti, un arī otrādi – saknē sievišķīgam vīrietim vienkāršāk un ērtāk būt kopā ar sievišķīgas psihes konstitūcijas īpašnieci.

Ko tad es īsti domāju, kad saku „psiholoģiski vīrišķīgs” vai „psiholoģiski sievišķīga”?

Vīrišķība, ja atmetam virspusību un aroganci, ir vērsums uz garīgo procesu. Sievišķība savā dziļākajā būtībā ir orientēšanās uz materiālo procesu. Uz māti Zemi. Varbūt sakritība, tomēr Svētajā Trīsvienībā visi trīs personāži ir vīriešu dzimtes.

Mūsu sugas vēsture (līdz pat 20.gs. beigām) ir prasījusi no sievietes māku krāt un taupīt. Jo citādi pašai un bērniem var neizdoties izdzīvot nākamo ziemu. Vīrietim, turpretim, allaž ir bijusi iespēja atdot mielasta pārpalikumu sievietei (arī apmaiņā pret seksu) vai ziedot dieviem, lai no rīta atkal ietu laukā, mežā, kalnos un nomedītu nākamo zvēru. Jā, arī sievietes varēja nolikt mazuli uz celma un ātri, ātri salasīt ogu sauju, noķert ķirzaku vai vāveri, lai atgrieztos, pirms lācis ir bērnu apēdis. Tomēr raugoties evolūcijas procesa šķērsgriezumā, nevar noliegt, ka dzimumu iespējas, prioritātes un funkcijas ir bijušas visai skaidri nošķirtas. Līdz ar ko gadu simttūkstošos veidotais vīrišķais arhetips ir krietni mazāk ieprogrammēts krāt un taupīt, ja salīdzinām ar tā sievišķo pretmetu.

Arī bioloģiski starp dzimumiem pastāv milzīgas atšķirības. Sievietei no dzimšanas ir dots fiksēts olšūnu skaits, kuras iet tikai mazumā. Tātad jau atkal – ir jātaupa! Ir rūpīgi jāizsver, kā tās izmantot. Vīrieša organisms katru dienu ražo jaunus spermatozoīdus, kurus nebūt nav žēl atdot pasaulei. Jo rīt būs atkal jauni vietā.

Augšminēto iemeslu dēļ vīrietis – izmisīgs mantas krājējs, kapeikas dancinātājs būtībā manifestē savu psiholoģisko sievišķību. Savukārt sieviete, kura ir spējīga ne tikai apzinīgi krāt, bet arī bez aprēķina atdot, ir zināmā mērā psiholoģiski vīrišķīga būtne. Protams, nekas nav cieši duāls, jebkuras iezīmes piemīt un izpaužas zināmu diapazonu ietvaros. Te pieskaramies dominējošiem stāvokļiem – tuvāk diapazonu ekstrēmiem.

⚫ Iesākums

Par B-bergu pirmoreiz uzzināju pagājušā gadsimta beigās. Ar to laikam arī sākās mans izziņas ceļš, kura mērķis bijis izprast globālās ģeopolitikas patiesās cēloņsakarības. Ilgstoši jutu iekšēju protestu pret kauliņu bīdītāju nelietīgajiem, antihumānajiem, alkatīgajiem motīviem, un mans ideālisms nekur nav pazudis arī šodien.

Ilgus gadus nevarēju saprast, kāpēc cilvēki, kuri ikdienā īd par to, ka Latvijas likumdevēju, valdību, politiku un valsti pērk un pārdod faktiski pāris personas, izliekas nesaprotam, ka 2x2=4 jebkurā mērogā, un pasaules aizkulišu pētniekus vīzdegunīgi dēvē par „konspirāciju teroristiem”. Taču ar laiku nāca apjausma, ka ne jau naivi vai pamuļķi ir šie ļaudis, gluži vienkārši savs krekls viņiem ir vistuvāk pie miesas. Mūžīgi nemainīgā kalpa dvēsele zina, kurš Latvijā ir patiesais saimnieks, kuram jāpieglaimojas, kura noziegumus jāizliekas neredzam.

Tiesa, tikai retajam ir bijusi iespēja veltīt lielu laiku izziņas darbam, jo viss šis vāveres ritenis ir iekārtots tā, lai vergiem nebūtu laika apstāties un sākt domāt. Turklāt no kantainās kastes ik dienas gāžas saimnieka sagatavotie meli un manipulācijas.

Šodien cilvēces vienīgā cerība uz cilvēcisku nākotni ir informācijas aprites ātrums. Ja necilvēku būvētajai sistēmai izdosies apklusināt domājošo mazākumu, nākamās paaudzes gaida beztiesiska dzīve un nāve koncentrācijas nometnē. Un itin nevienam nebūs nekāda prieka norādīt: „Bet es taču teicu, es taču brīdināju!”

⚫ Bīstamie bioķīmiskie procesi. Augšanas hormons.

• Augšanas hormona līmenis tieši ietekmē augšanas procesus organismā. Augstāka augšanas hormona aktivitāte veicina šūnu vairošanos un apgrozījumu. Ātrāks šūnu apgrozījums paātrina novecošanos, jo to resurss nav mūžīgs, telomēri nevar bezgalīgi reģenerēties.

• Pastiprināta šūnu vairošanās notiek ne tikai veselajos audos. Augšanas hormons stimulē visa veida, t.sk. arī vēža šūnu vairošanos.

• Raksturīgs augšanas hormona avots ir piena produkti. Mātes piens satur vielas, kuras nepieciešamas cilvēka sākotnējai attīstībai, t.sk. imunitātei un smadzeņu attīstībai. Kaloriju izteiksmē tajā ir 5% olbaltumvielu, starp kurām ir arī augšanas hormons. Govs pienā ir 20% olbaltumvielu un lielāka augšanas hormona deva. Ķīmiskā formula ir identiska, tas ir tas pats IGF-1.

• Interesanti, ka attiecība 1-pret-4 novērojama arī, ja salīdzinām laiku, kurā jaundzimušais dubulto sākotnējo svaru. Cilvēka bērns 6 mēnešos, teliņš – 1.5 mēnešos, jeb četras reizes ātrāk.

• Attaukota piena produktos ir palielināts olbaltumvielu procents, virs 40%. Tomēr pieaugušam cilvēkam augšanas hormons nav vajadzīgs. Izņemot kultūristus, kuri pastiprināti lieto olbaltumvielas, tādējādi īstermiņa mērķu labad ziedojot savu ilgtermiņa veselību.

• Lietojot uzturā piena produktus tiek stimulēta arī augšanas hormona papildu sintēze paša organismā. Atsakoties no dzīvnieku izcelsmes pārtikas, jau pirmajās 11 dienās augšanas hormona (IGF-1) koncentrācija asinīs samazinās par 20%.

• Zems augšanas hormona līmenis pieauguša vai pusmūža cilvēka organismā norāda uz zemāku risku saslimt ar audzējiem.

• Par liela auguma cilvēkiem var teikt, ka kādā dzīves periodā viņiem ir bijusi pastiprināta augšanas hormona aktivitāte. Tā saucamajiem liliputiem augšanas hormona līmenis ir praktiski nulle. Saskaņā ar statistiku, liliputi neslimo ar audzējiem. Nemaz.

• Liela auguma suņiem ir augstāks augšanas hormonu līmenis, savukārt maza auguma suņi, kā likums, dzīvo ilgāk.

• Tas vēl nebūt nenozīmē, ka pēc auguma centimetriem vai patreizējā IGF-1 līmeņa plazmā būtu iespējams precīzi prognozēt cilvēka mūža ilgumu, jo pagaidām nav iespējams kvantificēt ģenētiskos u.c. faktorus. Tomēr nav šaubu, ka cilvēkam nav nepieciešams uzņemt augšanas hormonu ar pārtiku un stimulēt tā sintēzi organismā, lietojot uzturā piena produktus. Ja vien cilvēks pēc reproduktīvās funkcijas izpildīšanas 20-30 gadu vecumā vēlas nodzīvot pēc iespējas garu, kvalitatīvu, no hroniskām slimībām brīvu mūžu.

• Globālā statistika apliecina korelāciju starp piena produktu lietošanu uzturā un krūts, prostatas, zarnu vēža izplatību.

• Piena produktu kaitīgajai ietekmei ir daudz aspektu. Pieminēšu vien to, ka šie produkti skābina organismu, liekot tam izlietot savas kalcija rezerves, ar kuru palīdzību pH līmenis tiek atgriezts normā. Attiecīgi, nav pārsteigums, ka augstākie osteoporozes rādītāji ir tieši tajās valstīs, kur ir lielākais piena produktu patēriņš (ASV, Lielbritānija, Somija, u.c.). Ir traģikomiski apzināties, ka triljonus vērtā piena produktu industrija ir spējusi iegalvot baudkārajam patērētājam un pat inertākajiem no mediķiem, ka piena produkti stiprina kaulus. Tā ir augstākā propagandas pilotāža.