⚫ Pienāk laiks, kad nekas vairs nešķiet pietiekami svarīgs, lai mēģinātu to slodzīt vārdu būros. Brīdis notiek pats no sevis, un ir sajūta, ka pateikts vārds to aizlauztu, apcirstu, trivializētu, pazemotu. Un kurp gan to nest, un kam rādīt. Un kamdēļ.

Brīdis ir bezgala skaists, un nekāpj balss to zīmogot ar pateiktu vārdu. Kļava rīta vējā šalc kā stīgu orķestris saldā hipnozes transā. Divas vārnas rezignēti apspriež pasaules netaisnības. Uz terases noklātā polietilēna plēve vēlas ko svarīgu bilst, bet sakāmais sanāk saraustīts, gluži kā kamols tai kaklā. Šķiet, tā velti pūlas paturēt šo mirkli.

Viss notiek pats no sevis. Subatomārās daļiņas milzīgā ātrumā šķērso tukšumu un savijas tik sīksmalkos, bet pārsteidzoši precīzos rakstos, ka sareibis vērotājs no sirds notic iestudējuma īstumam. Viņš smejas un raud pilnā balsī, sauc pēc palīdzības un slavē Dievu.

Šī būs vēl viena laba diena. Dievam nebūs garlaicīgi.

⚫ Mazais zēns bija tuvu izmisumam. Ar kreiso roku nekādi neizdevās nospiest rokturi tik tālu, lai durvis atvērtos. Labo roku varēja tikai pielikt pie saltā metāla raga, tomēr sāpes bija pārāk neciešamas, lai ar ierasto kustību to pagrieztu lejup. Pirmo reizi savā neilgajā mūžā puisēns sajuta pavisam īstu bezcerību.

Kā par spīti nebija neviena, ko saukt palīgā. Rotaļu biedri, agrajai ziemas tumsai iestājoties, bija tērcītēm vien satecējuši grupiņas telpās. Tādu peles skrapstināšanos ap ārdurvju rokturi neviens vairs nevarēja sadzirdēt.

Zēns vēl un vēl mēģināja ar kreiso roku pievārēt nepaklausīgo durvju sargu. Asaras siltās straumītēs meklēja ceļu pār nosalušajiem vaigiem un zodu. Krēslainā pēcpusdiena slidotavā bija noslēgusies pavisam nelāgi.

Šis mirklis aiz neuzveicamajām durvīm uz siltajām, glābiņu sološajām iekštelpām iespiedīsies puisēna atmiņā uz mūžu.

Asaras nožūs, un slidzābakus kāds palīdzēs novilkt. Tomēr izmisuma un baiļu sajūtas savas pirmreizības dēļ paliks neizdzēšamas.

Jau daudz vēlāk, skolas gados, nevarēdams pār kreiso plecu savienot rokas aiz muguras, viņš zinās paskaidrot, ka savulaik bērnudārzā salauzis elkoni, un laikam tas neprecīzi saaudzis.

Bet tas būs vēlāk. Šajā brīdī puisēna prātā maisījās tikai divas miglainas domas. Vai tiešām ar šīm sāpēm elkonī nav gana? Vai jānotiek tā, ka tieši tagad nav neviena, ne bērna, ne pieaugušā, kurš nāktu pie šīm neatveramajām durvīm no vienas vai otras puses?

To Tu drīzumā uzzināsi. Dievs Tev atbildēs, draudziņ.

⚫ Mīlestība ir padošanās. Atteikšanās no iedomām, ka kaut kas vai kāds, kurš pastāv ārpusē, piepildīs telpu, kuru piepildīt vari tikai pats.

Mīlestība nerāda ar pirkstu. Tā ir visur. Lokalizācija izslēdz mīlestības iespējamību. Mīlēt kaut ko konkrētu nozīmē nemīlēt pārējo. Tā vairs nav mīlestība, bet nepiepildāmā ego bērnišķīgā činkstēšana. Mīlēt var tikai visu. Vai neko.

Padošanās ir pieņemšana, un pieņemšana ir atlaišana. Iedomātās pretpolu cīņas atlaišana, iluzorā prāta atlaišana un sajūsmas pilna notiekošā pieņemšana.

Padošanās ir gavilēšana, nonākot tur, no kurienes nemaz nevar aiziet. Padodoties un atlaižot to, ko gribēji iegūt, Tu iegūsti visu.

⚫ Pēdējā vakarā pirms operācijas izejot pa palātas durvīm, neviens nezina, vai tā bijusi pēdējā saredzēšanās. Ikviens mēģina par tādu varbūtību nedomāt.

Varbūt šī doma negribēta izskrien caur smadzeņu šķērsgriezumu, tomēr atvadīšanās mirklis tās dēļ jau nevar ilgt mūžīgi. Pēdējais acu kontakts paliek atmiņā kā strāvas trieciens.

Šajā tikšanās reizē nav vietas vājumam. Sēžot blakus gultai uz ļodzīga mierlaika ķeblīša, nav tiesību ļaut bailēm ielavīties savās acīs. Tajās drīkst guldzēt tikai mierpilns un ikdienišķs optimisms. Jo viss būs labi.

Nākamajā dienā pa slimnīcas gaiteni nāk ārsts un kaut ko stāsta. Kaut kādi dokumenti jau ir sagatavoti, citi vēl tikai taps. Tie tagad var dzīvot savu dzīvi. Tiem vairs nav nekādas nozīmes.

⚫ Haosa nav.

Tas, kas mums šķiet haotisks un nekārtīgs, gluži vienkārši stāv pāri mūsu spējai atpazīt kārtību. Tas ir sakārtots no augstāka skata un pieredzes punkta. Tas pārspēj mūsu varēšanu izprast notiekošā loģiku.

Tas ir viedāka un rāmāka prāta rūpīgi veidots un lipināts.

Nevar prasīt, lai iesācējs izprastu lielmeistara šķietami bezmērķīgu un haotisku gājienu, kura jēga apslēpta daudzpakāpju kombinācijas skaistumā.

Skaistumā, kurš atklāsies tikai kaut kad nākotnē, un arī tad – tikai tam, kurš saredzēs cēloņsakarību virkni visā tās krāšņumā un nesteigsies izspēlēto kombināciju nokrustīt par nejaušību.

Viss ir Viens. Un tas Viens nekādi – nekur, nekad, nevienā mainīgā formā vai saturā nav haoss.

⚫ Lasvegasa skatienam atklājas pēkšņi, tumsā pārbraucot kalna kupri. Gluži kā dejotāja, kas piepeši nometusi drānas. Benzīns ir pie nulles, un melnais linkolns droši vien ir tikpat nobijies kā braucēji.

Sveicināta katru reizi no jauna, dievpalīga cerību oāze bezcerības tuksneša skavās! Nevarīgā, vecā stripa smaku buķetes raisa līdzjūtību. Jaunā stripa groteskā plātība - vien sāju smaidu. Jaunais ir drošs, ka viņš nekad tā nesmirdēs.

Lai nokļūtu viesnīcas reģistratūrā, jāšķērso foajē futbola laukuma lielumā. Ienākot no ielas puses, spēļu zāles otrs gals ar neapbruņotu aci nav saskatāms.

Nogurums dara savu, un pret rītu vieta pie pokera galda tiek atbrīvota, lai dotos uz bezlimita sapņu valstību. Tomēr pēc divām stundām pie durvīm atskan uzstājīgi klauvējieni. Iemeslam jābūt nopietnam.

Vegasas viesnīcās tolaik tiek spēlēts pokers bez piepirkšanas iespējām. Spēlmaņa veiksme nav atkarīga no paša lēmumiem, to nevar ietekmēt arī blakus sēdošie spēlētāji. Fortūna pakļaujas vien kāršu kavas iegribām.

Tas nozīmē, ka spēlē ne cilvēks, bet krēsls, uz kura viņš sēž. Vienam spēlmanim aizejot, atnācējs saņem tās pašas kombinācijas, kuras būtu tikušas iedalītas aizgājējam.

Vīrs, kurš ieņēma atbrīvoto vietu, ir vinnējis 80 tūkstošus labas ticības papīrīšu. Šāds bonusu laimests pie šī galda izkrīt vien pāris reizes gadā. Kādam šonakt tikusi miega saldme, citam – zaļganās pretsāpju līdzekļa paciņas.

Kārdinātājs plosās un aicina, tomēr uzvarēt nevar, matemātika ir stiprāka. Līkdegunis paliks ar savu degunu. Lai nu mēģina atkal citā dzīvē.

⚫ Viņa iekāpa Majoros. Viņai bija Dieva doti, glīti sejas panti. Un cilvēku dots sista suņa šaudīgais skatiens. Tas manīgi pārslīdēja solu rindām un atrada vienu no brīvajām sēdvietām.

Tuvplānā viņas acis iedvesa bailes. Tās bija blāvas kā miglas vālā aizejoša vilciena dziestošās ugunis. Perfektais meikaps nespēja noslēpt nolemtības noti melnīgsnējā sejā.

Vilcienam šķērsojot Daugavu, viņa piecēlās kājās. Meitene nevēlējās, lai šo telefona sarunu kāds noklausītos.

Pēdējoreiz es viņu redzēju, izejot no stacijas tuneļa. Viņa stipri kliboja, pievelkot ceļgalā smagi sakropļoto kāju. Iespējams, Dievs vai cilvēki tādā veidā tai bija lieguši izrauties no karmas ciešajiem apskāvieniem.