Izdzīvošanas programma

Fundamentāla, instinktīva fiziskā organisma dzīvības saglabāšanas programma, kuras realizācija izpaužas fiziskās drošības un pārtikas meklējumos. Dabisko programmas realizācijas veidu – tiekšanos atrasties mātes/sava bara/cilts tuvumā, ir nomainījusi tieksme iegūt krāsainus metāla vai papīra gabaliņus, kurus atņemot, cilvēku pārņem bažas par izdzīvošanas iespējām.  


Teritoriāli hierarhiskā programma

Resursu deficīta apstākļos dominēšana palielina izdzīvošanas varbūtību, tāpēc arī šī programma ir „iešūta bāzes paketē”. Izpaužas sociāli aizgūtos dominēšanas un pakļaušanās rituālos, sociālajā viltībā, bara hierarhijas un teritoriālo pretenziju akceptēšanā un/vai manipulācijā. Augsts programmas aktivācijas līmenis ļauj pacelties hierarhijā, t.i. iegūt priekšrocības cīņā par ierobežotajiem resursiem.

Robežstāvokļi – sociopātija, psihopātija ir defektīvas pārspīlējuma formas, kur indivīds meklē dominēšanu bez empātijas, nespējot ierobežot savas ambīcijas. Defektīvas un savā ziņā ļoti efektīvas formas – mūsdienās sabiedrības eliti un varas piramīdu pamatā veido indivīdi ar sociopātijas un psihopātijas iezīmēm, tie, par kuriem saka – viņa ambīcijas pārsniedz viņa talanta robežas. Šie indivīdi viegli kāpj pa ietekmes, varas un kapitāla uzkrāšanas kāpnēm, jo tie neapgrūtina sevi ar paša novilktām robežām, morāles normām vai iekšējiem taisnīguma sajūtas meklējumiem. Psihopātiem ir visvieglāk – viņi pat nepazīst baiļu.

Sugas atražošanas programma

Reprodukcija nodrošina bioloģisko nepārtrauktību, savukārt atražošanas programmas deformācija/deģenerācija palielina sugas izmiršanas varbūtību. Dzimumu bioloģiskās atšķirības diktē iezīmes arī psihes konstitūcijā, tāpēc katram (no diviem!) dzimumiem piemīt atšķirīgi atražošanas programmas biopsiholoģiskie „rūpnīcas uzstādījumi”.

Agrīnās morāles normas dabiski izriet no nepieciešamības ierobežot genofonda degradācijas risku. Visu vēsturisko reliģiju kodolā atrodami noteikumi, kas reglamentē seksuālās attiecības – laulība, šķīstība, aizliegumi attiecībā uz asinsradniecību. To bioloģiskā funkcija ir nepieļaut genofonda sabrukumu.

„Raksturu” dažādība

Liela daļa morāles normu attiecas arī uz teritoriāli hierarhiskās programmas realizāciju, jo neierobežota šīs programmas aktivācija novestu pie tāda savstarpējas agresijas un iznīcināšanas līmeņa, kuru sugas atražošanas programma nespētu kompensēt.

Parasti indivīdā novērojama vienas, konkrētas programmas spēcīgāka dominance:

Izdzīvošanas tipa cilvēks ir piesardzīgs, fokusējas uz drošību un materiālām garantijām. Viņam var piemist tendence vairīties no atbildības uzņemšanās, pārliekot to uz citiem/baru/sabiedrību.

Hierarhiskais tips ir orientēts uz varas iegūšanu un statusu, izmanto sociālo manipulāciju, var būt tendēts ikvienu problēmsituāciju risināt no spēka pozīcijas.

Reproduktīvais tips akcentē emocionālās attiecības, allaž meklē morāli attaisnojamu situācijas risinājumu.

Šeit slēpjas savstarpējas neizpratnes atslēga – indivīds a priori pieņem, ka otram ir identiska dominējošā smadzeņu bāzes programma.


Hormonālais atlīdzības mehānism un fizioloģijas uzvara

Lai smadzeņu bāzes programmas strādātu bez atteikuma, organisma fizioloģiskajā kontūrā funkcionē hormonāls stimulācijas mehānisms, kura aktivācija ietver endogēno opiātu izraisītu eiforijas, sajūsmas, laimes sajūtu.
Fundamentālo programmu īstenošana rada  „paveikta darba prieku” – eiforiju, kas mudina atkārtot darbību. Tas ir mehānisms, kas rada atkarības. Līdzīgi kā narkotikas - arī nauda, vara vai seksuāls kontakts var aktivizēt hormonālās atlīdzības sistēmu. Tas kļūst par iekšējo dzinuli un padara cilvēku par savas bioloģijas ķīlnieku.
Resursu deficīta apstākļos indivīdam situatīvi, retāk vai biežāk var kļūt pieejami dažādi, atšķirīgi paņēmieni, kuri sniedz pozitīvu hormonālo stimulāciju attiecībā uz kādu vai katru no trim smadzeņu bāzes programmām.

Savukārt, resursu pārpalikuma stāvokli sasniegušais indivīds var pēc vēlēšanās ik brīdi konvertēt tā rīcībā esošo resursu pārpalikumu pozitīvā hormonālajā stimulācijā, attiecinot to uz paša izvēlētu smadzeņu bāzes programmu. Tādējādi resursu (t.sk. metāla vai papīra gabaliņu) pārpalikuma stāvoklis kļūst par indivīda narkotiskas atkarības un apsēstības objektu.

Tā ir fizioloģijas un dzīvnieciskās sākotnes uzvara, un tā nosaka, ka cilvēces vēsture pamatā virzās nevis apzinātu, humānu ideju ietekmē, bet gan ikvienam un visiem kopā dzenoties pēc bioloģiskās atlīdzības bonusiem.

Dzīvnieciskā kapitāla hiperkoncentrācija līdz šim ir paturējusi centrālo lomu socioģenēzes procesā un pasaules vēstures gaitā. Lai arī cilvēks uzskata sevi par „augstāku būtni”, lielākoties viņš paliek savu smadzeņu bioloģisko algoritmu ķīlnieks.

Vērtīga lasāmviela

·         Evolutionary Psychology: The New Science of the Mind | David M. Buss | Grāmata par evolūcijas psiholoģiju, kas izskaidro cilvēka instinktus, tostarp izdzīvošanu, dominēšanu un reprodukciju kā bioloģiskas programmas.
·         The Selfish Gene | Richard Dawkins | Apspriež gēnu līmeņa evolūciju un kā tā ietekmē uzvedību, tostarp altruismu, agresiju un reprodukciju.
·         The Mating Mind: How Sexual Choice Shaped the Evolution of Human Nature | Geoffrey Miller | Fokusējas uz reproduktīvo programmu un kā seksuālā atlase veido cilvēka prātu, ieskaitot morāles un sociālās uzvedības aspektus.
·         Behave: The Biology of Humans at Our Best and Worst | Robert M. Sapolsky | Detalizēti izskaidro bioloģiskos faktorus (hormonus, smadzenes) aiz cilvēka uzvedības, tostarp agresiju, empātiju un atlīdzības sistēmas.
·         Without Conscience: The Disturbing World of the Psychopaths Among Us | Robert D. Hare | Pēta psihopātiju kā defektīvu hierarhiskās programmas formu, kas ļauj indivīdiem kāpt varas struktūrās bez empātijas.
·         The Psychopath Test: A Journey Through the Madness Industry | Jon Ronson | Izpēta psihopātijas diagnostiku un tās izplatību vadītājos un elitē, ilustrējot "defektīvo pārspīlējuma formu" sociopātijā.
·         The Evolution of Morality | Richard Joyce | Apspriež morāles evolūcijas izcelsmi kā mehānismu genofonda aizsardzībai un agresijas ierobežošanai.
·         The Origins of Morality: An Evolutionary Account | Dennis Krebs | Sniedz evolūcijas skatījumu uz morāles attīstību, tostarp tās saistību ar izdzīvošanu un sociālo uzvedību.
·         The Blank Slate: The Modern Denial of Human Nature | Steven Pinker | Apstrīd ideju par "tukšu lapu" un uzsver bioloģiskos instinktus (ieskaitot agresiju un reprodukciju) kā uzvedības virzītājspēkus.
·         Blueprint: The Evolutionary Origins of a Good Society | Nicholas Christakis | Pēta, kā evolūcija veido sociālās normas un sabiedrības, tostarp morāli un hierarhijas, lai nodrošinātu izdzīvošanu un sadarbību.
·         Hormones, Brain and Behavior | Donald Pfaff (redaktors) | Vairāku sējumu darbs par hormonu ietekmi uz smadzenēm un uzvedību, tostarp atlīdzības sistēmām.
·         The Human Instinct: How We Evolved to Have Reason, Consciousness, and Free Will | Kenneth R. Miller | Apspriež cilvēka instinktus un bioloģiju kā uzvedības pamatu, apstrīdot ideju par pilnīgu brīvo gribu.

Globālo izejvielu tirgu analīze atklāj būtisku pretrunu starp oficiālo doktrīnu un realitāti. Formāli tiek uzsvērts, ka tirgi darbojas pēc piedāvājuma un pieprasījuma likumiem, radot šķietamu līdzsvaru un cenu objektivitāti. Taču praksē šo tirgu darbība ir cieši pakļauta politiskām, finanšu un stratēģiskām manipulācijām. Cenu noteikšana bieži notiek nevis dabiskas ekonomiskās loģikas rezultātā, bet gan transnacionālo korporāciju, finanšu institūtu un valstu interesēs. 

Līdz ar to “brīvā tirgus” koncepcija kļūst par ideoloģisku mītu, kas maskē varas un kontroles mehānismus, kas patiesībā nosaka resursu sadalījumu pasaulē. Šī problemātika ir īpaši svarīga, jo izejvielas – nafta, gāze, pārtika, metāli – ir ne tikai ekonomikas pamats, bet arī ģeopolitiskās ietekmes instruments, kas tieši ietekmē valstu suverenitāti un sabiedrību stabilitāti.

1. “Brīvā tirgus” mīts

·         Oficiālā doktrīna: tirgi balstās piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvarā.
→ Teorētiski tas nozīmētu, ka cenas precīzi atspoguļo resursu trūkumu vai pārpalikumu.
·         Realitāte: cena atšķiras, izejot no pārdevēja identitātes, nevis produkta kvalitātes.
→ Piemēram, Venecuēlas nafta tiek tirgota ar atlaidi tikai politisku sankciju dēļ, nevis tāpēc, ka tā ir zemākas kvalitātes. Tas pierāda, ka tirgus ir vairāk pakļauts politiskiem faktoriem nekā ekonomiskajam racionālismam.
·         Īslaicīgi cenu lēcieni: graudu, naftas un metālu cenas bieži mainās neatkarīgi no ražas vai ieguves apjoma.
→ Tas norāda, ka cenas nosaka nevis reālie pieprasījuma un piedāvājuma dati, bet gan spekulatīas kapitāla plūsmas un investoru psiholoģija. Šī atkarība no finanšu tirgus lielajiem spēlētājiem padara “brīvā tirgus” jēdzienu par mītu.

2. Oficiālās versijas sabrukums

·         Tirgus struktūra: koncentrācija dažos TNC (piem., Cargill, ADM, Bunge).
→ Šādas kompānijas var diktēt cenas neatkarīgi no vietējiem apstākļiem, jo tām ir milzīga ietekme uz eksportu un importu. Mazām valstīm faktiski nav iespēju konkurēt.
·         Cenu noteikšana: lielākoties notiek Londonā, Ņujorkā, Čikāgā.
→ Tas rada situāciju, kurā globālo Dienvidu valstis ir tikai “izejvielu piegādātāji”, bet vērtību pieaugumu kontrolē finanšu centri. Rezultātā ekonomikas perifērija paliek atkarīga no centra.
·         Finansializācija: spekulatīvo darījumu apjoms desmitkārt pārsniedz reālo resursu kustību.
→ Reālā prece kļūst tikai par fonu finanšu instrumentiem, kas nosaka cenu. Šādi tirgus kļūst par derivatīvu kazino, kur ekonomiskā realitāte ir otršķirīga.
·         Politiski motivētas cenas: sankciju režīmi mākslīgi sadārdzina noteiktus resursus.
→ Tas parāda, ka cenas ir ne tikai ekonomiskas, bet arī ģeopolitiskas kontroles instruments. Līdz ar to oficiālais “brīvā tirgus” stāsts vairs neturas kopā.

3. Kontroles anatomija

·         Biržu etaloni (Brent, WTI, CBOT): nosaka visām pasaules valstīm piemērojamu cenu orientieri.
→ Tas rada vienotu atsauci, kas it kā ir objektīva, bet faktiski kalpo manipulācijām. Ja etalons tiek kontrolēts, tad kontrolēta ir visa globālā sistēma.
·         Fiziskā infrastruktūra: ostas, kanāli, noliktavas, pārstrādes jaudas.
→ Tie, kas pārvalda šos punktus, spēj radīt mākslīgu deficītu vai piegādes traucējumus. Rezultātā cenas pieaug pat tad, ja reāli resursu netrūkst.
·         Finanšu instrumenti: fjūčeri, opcijas, algoritmu tirdzniecība.
→ Šie instrumenti bieži darbojas neatkarīgi no fiziskās piegādes, taču tie nosaka cenu visiem. Tas nozīmē, ka tirgus bieži ir vairāk matemātiska formula nekā reālas preces atspoguļojums.
·         Informācijas kontrole: tirgus prognozes un kampaņas tiek izmantotas kā psiholoģiskie instrumenti.
→ Ja sabiedrībai tiek iestāstīts, ka tuvojas deficīts, cenas pieaug vēl pirms tas notiek. Informācija tādējādi kļūst par stratēģisku resursu.

4. Galvenie spēlētāji

·         Tirdzniecības giganti (Vitol, Glencore): kontrolē milzīgas loģistikas ķēdes un eksportu.
→ Tie darbojas kā starpnieki, bet realitātē tie paši diktē noteikumus. To rokās ir gan fiziskie resursi, gan finanšu instrumenti.
·         Bankas un finanšu institūti (Goldman Sachs, JPMorgan): nodrošina spekulatīvo kapitālu un derivatīvu tirgus.
→ Bankas ir ieinteresētas cenu svārstībās, jo tās pelna no komisijām un riska instrumentiem. Tām nav svarīgi stabilizēt tirgu, bet gan saglabāt nepastāvību.
·         Valstis: izmanto rezerves, subsīdijas un sankcijas kā ietekmes instrumentus.
→ Ķīna, ASV un Krievija ir piemēri valstīm, kas izmanto savus resursus kā ģeopolitisku ieroci. Tas vēl vairāk parāda, ka tirgus ir politizēts.
·         Hedžfondi un algoritmi: ar augstas frekvences tirdzniecību rada straujas cenu kustības.
→ Tas rada ilūziju par “tirgus dinamiku”, bet faktiski tā ir programmēta svārstība. Tā rezultātā mazie dalībnieki vienmēr ir zaudētāji.

5. Manipulāciju tehnoloģijas

·         Mākslīgi deficīti: piegādes tiek apzināti ierobežotas, lai paaugstinātu cenu.
→ Tas notiek gan OPEC kvotu veidā, gan arī ar loģistikas bloķēšanu. Rezultāts ir tas, ka tirgus reaģē nevis uz trūkumu, bet uz manipulāciju.
·         Derivatīvu manipulācijas: spekulācijas rada cenas, kas neatbilst realitātei.
→ Piemēram, “short squeeze” var izraisīt īslaicīgu cenu sprādzienu, kas nes peļņu dažiem, bet rada zaudējumus visiem citiem. Šādas spēles padara tirgu nedrošu un neprognozējamu.
·         Informācijas manipulācijas: apzināti tiek izplatītas baumas par sliktām ražām vai deficītu.
→ Pat ja realitātē resursu pietiek, investori sāk pirkt, un cena pieaug. Tādējādi informācija kļūst par spekulācijas degvielu.
·         Valūtas ietekme: resursi tiek tirgoti dolāros, tāpēc FRS politika nepastarpināti ietekmē cenas.
→ Kad dolārs stiprinās, resursu cenas pasaulē pieaug, radot papildu spiedienu uz importētājām valstīm. Tas ir netiešs kontroles mehānisms.

6. Ģeopolitiskās stratēģijas

·         ASV: izmanto dolāru un sankcijas kā galvenos instrumentus resursu kontrolei.
→ Tā kā dolārs ir globālā rezerves valūta, ASV var “eksportēt” inflāciju vai deficītu uz citām valstīm. Sankcijas papildus rada iespēju izspiest konkurentus no tirgus.
·         ES: virza “zaļo kursu” un oglekļa nodokļus, kas formāli tiek pamatoti ar klimata mērķiem.
→ Tas padara tirgu par politiskas regulācijas instrumentu.
·         Ķīna: uzkrāj stratēģiskās rezerves un investē Āfrikā, lai nodrošinātu kontroli pār retzemju resursiem.
→ Šī politika garantē, ka Ķīna ilgtermiņā būs neatkarīgāka no Rietumu tirgus. Tā izmanto kapitālu nevis spekulācijām, bet piegāžu drošībai.
·         Krievija: izmanto energoresursus kā ārpolitikas instrumentu, īpaši Eiropas virzienā.
→ Pāreja uz darījumiem rubļos vai juaņās mazināja dolāra monopolu. Tas ir solis pretī multipolārai ekonomikai.

7. Vēsturiskie piemēri (“izejvielu kari”)

·         Naftas karš 1980. gados: ASV un Saūda Arābija radīja pārprodukciju, lai pazeminātu cenas un vājinātu PSRS.
→ Tas parāda, ka resursi tiek izmantoti kā stratēģisks ierocis, ne tikai kā ekonomiska prece. Rezultāts bija milzīgs trieciens padomju ekonomikai.
·         Alumīnija tirgus 1990. gados: pēc PSRS sabrukuma Rietumu kompānijas ieguva kontroli pār Krievijas rūpnīcām.
→ Tas notika, izmantojot haosu un privatizācijas procesu. Rezultātā stratēģiski resursi nonāca ārvalstu rokās.
·         Pārtikas krīzes 2008 un 2011: spekulācijas ar graudu cenām izraisīja pārtikas cenu kāpumu un ieganstu sociālo nemieru izraisīšanai.
→ “Arābu pavasaris” parādīja, ka pārtikas drošība ir politiskas stabilitātes pamats. Tādējādi resursu tirgi var kļūt par revolūciju katalizatoru.
·         Gāzes tirgus 2021–2022: politiskās sankcijas un spekulācijas Eiropā izraisīja cenu sprādzienu.
→ Tas paralizēja rūpniecību un parādīja, ka resursu tirgi var kļūt par instrumentu ekonomiskam karadarbības turpinājumam. Šis piemērs ir īpaši aktuāls mūsdienās.

Secinājumi
Globālo izejvielu tirgi nav neitrāla ekonomiska telpa, bet gan dinamiska spēles laukuma kombinācija, kurā saduras finanšu spekulācija, politiskā vara un ģeostratēģiskās intereses.

Cenu svārstības, sankciju režīmi, mākslīgi deficīti un informācijas manipulācijas atklāj, ka galvenais mērķis bieži vien nav resursu efektīva sadale, bet gan kontrole pār kapitāla un varas plūsmām.

Šajā sistēmā mazākām valstīm un perifērijas ekonomikām ir ierobežotas iespējas aizsargāt savas intereses, jo spēles noteikumus diktē finanšu centri un lielvaras.

Vēsturiskie piemēri rāda, ka resursu tirgi var kļūt par revolūciju, krīžu un pat karu katalizatoru, bet mūsdienu piemēri – kā gāzes tirgus satricinājumi Eiropā – pierāda, ka šī tendence saglabājas.

Līdz ar to galvenais secinājums ir skaidrs: izejvielu tirgi ir jāaplūko nevis kā brīvas konkurences mehānisms, bet kā stratēģiskas varas arhitektūras sastāvdaļa, kas nosaka gan ekonomisko, gan politisko nākotni.

Avoti
Philip Mirowski – Never Let a Serious Crisis Go to Waste (par finansializāciju un tirgus manipulācijām).
Susan Strange – States and Markets (klasika par ģeopolitiku un tirgiem).
Daniel Yergin – The Prize (vēsturiska analīze par naftas tirgus manipulācijām un politiku).
Joseph Stiglitz – Globalization and Its Discontents (par globālās ekonomikas nevienlīdzīgajiem mehānismiem).
Vērtīga lasāmviela
Nafeez Ahmed – Failing States, Collapsing Systems (par resursu politikas ietekmi uz drošību).
Antonia Juhasz – The Tyranny of Oil (par naftas korporāciju varu).
Frederick Kaufman – Bet the Farm (par graudu tirgu manipulācijām un pārtikas krīzēm).
Javier Blas & Jack Farchy – The World for Sale (par globālo izejvielu tirgotāju “neredzamo impēriju”).
Vaclav Smil – Energy and Civilization (par resursu noteicošo lomu civilizācijas vēsturē).

Naomi Klein grāmatā The Shock Doctrine: The Rise of Disaster Capitalism (2007) apvieno žurnālistisku izmeklēšanu ar politisku analīzi, lai parādītu, kā neoliberālas reformas bieži tiek ieviestas pēc krīzēm, konfliktu vai traumu brīžos. Klein nosauc šo pieeju par “šoka doktrīnu”: ideju, ka sabiedrības un indivīdu spēja pretošanās ir vājināta pēc “šoka” (karš, dabas katastrofa, terorakts, ekonomisks krahs, politisks apjukums), un tas bieži tiek izmantots, lai veiktu ātras, radikālas pārmaiņas, kas citādi būtu grūti realizējamas demokrātiskā ceļā.
Galvenās tēzes.
1.      Krīžu izmantošana kā politiska tehnika. Krīzes provocē īslaicīgu disorientāciju, bailes un izmisumu — stāvokli, kurā cilvēki pieņem reformas, kuras nestu plašāku pretdarbību mierīgā laikā. Tieši šajā brīdī politiskie spēki un polittehnologi spēj ieviest radikālas privatizācijas, deregulācijas un sabiedrības labklājības samazināšanas programmas.
2.      Neoliberālisms kā stratēģiska ideoloģija, neviendabīgs process. Neoliberālās reformas (neregulēts tirgus, mazs valsts sektors) nav tikai „nejauša” ekonomiska izvēle, tās tiek sistemātiski veicinātas ar politisku instrumentu palīdzību — finanšu institūciju, konsultantu, ārvalstu spiedienu un vietējo interešu grupējumu darbību.
3.      Savienojums starp vardarbību un tirgus projektiem. Klein apraksta, kā militāra vai policijas spēka klātbūtne, ārkārtas stāvokļi un represijas dažkārt pavada vai nodrošina neoliberālo pārveidi, padarot to sāpīgāku un bieži vien netaisnīgu pret vietējiem sabiedrības slāņiem.
4.      Konsultantu un ekonomistu loma. Grāmatā īpaša uzmanība pievērsta ekonomistu, konsultantu un politisko padomdevēju tīklam (Klein īpaši kritizē Miltona Frīdmana ideju īstenošanu), kas darbojas krīžu situācijās, piedāvājot „recepšu” komplektus ātrai transformācijai.
Gadījumu pētījumi un pierādījumi. Klein sniedz plašu ilustratīvu materiālu — gan vēsturiskus, gan mūsdienīgus piemērus. Viņa atgriežas pie Čīles Pinočeta režīma (1973) kā klasiska modeļa, kur militārs apvērsums radīja apstākļus neoliberālām reformām, kuru arhitekti bija neoliberāli ekonomisti. Tāpat tiek apskatītas Irākas okupācijas, Krievijas 1990. gadu „šokterapijas”, Lielbritānijas Tečeres transformācijas, kā arī privātuma un kapitāla ekspluatācija pēc dabas katastrofām (piem., Hjūstonas/Ņūorleānas piemēri pēc viesuļvētras Katrīna). Grāmatā ir daudz konkrētu stāstu par to, kā starptautiskas finanšu iestādes, vietējās elites un ārvalstu investori izmantojuši krīzes, lai iegūtu kontroli pār resursiem un tirgiem.
Nozīmīgums. The Shock Doctrine kļuva par plaši lasītu un diskusijas raisošu darbu, jo tā savienoja šķietami atsevišķas parādības — kara, katastrofu, privatizācijas, finanšu interešu darbību — vienā izskaidrojošā modelī. Grāmata stiprina kritisko skatījumu uz neoliberālismu un atgādina, ka ekonomiskas reformas nevar atdalīt no politiskām, sociālām un ētiskām sekām. Tā iedrošina lasītāju domāt par to, kā varas un kapitāla attiecības izmanto krīzes, kā arī aicina uz aktīvu pilsonisku rīcību, lai pretotos šādām manipulācijām.
Secinājumi. Klein galvenais vēstījums ir vienkāršs, bet spēcīgs: ja politikas veidotāji (un sabiedrība) pieļauj, tad traumas un krīzes var kļūt par vājo punktu, ko izmanto, lai ieviestu nepopulāras un bieži vien netaisnīgas reformas. Autore aicina uz kritisku sabiedrisko diskusiju, aizsardzību pret autoritārām izmaiņām ārkārtas situācijās un uzsver nepieciešamību pēc demokrātiskas, taisnīgas un sociāli orientētas politikas, kas nav atkarīga no „pārsteiguma” stāvokļa.

Vērtīga lasāmviela

·         David Harvey — A Brief History of Neoliberalism (2005). Teorētiska un ģeogrāfiska neoliberalitātes analīze.
·         Milton Friedman — Capitalism and Freedom (1962). (Lai saprastu ideoloģisko fonu un pretstatu Klein kritikai.)
·         Shoshana Zuboff — The Age of Surveillance Capitalism (2019). Par jauniem kapitāla aspektiem un to sociālajām sekām.
·         Tom Burgis — The Looting Machine (2015). Par izejvielu, kapitāla un korupcijas saiknēm globālajā ekonomikā.
·         Naomi Oreskes & Erik M. Conway — Merchants of Doubt (2010). Par to, kā industrijas ietekmē publisko domāšanu — noderīgs komplementārs skatījums, runājot par politisku manipulāciju.
·         Thomas Piketty — Capital in the Twenty-First Century (2013). Par nevienlīdzības attīstību un tās ekonomiskajiem mehānismiem.

Apustulis Pāvils ir viens no centrālajiem Jaunās Derības autoriem un domātājiem, un viņa darbi būtiski noteica gan Jaunās Derības formu, gan kristietības saturu.

No 27 Jaunās Derības grāmatām vismaz 13 vēstules tradicionāli tiek piedēvētas Pāvilam.
Pāvila vēstules ir senākie Jaunās Derības teksti – sarakstīti apmēram 50.–60. gados, tātad pirms evaņģēlijiem.
Tas nozīmē, ka viņa raksti bija pirmā sistemātiskā kristīgā teoloģija un ietekmēja vēlākos autorus.
Žēlastība un ticība:
Reformācijas laikā (16. gs.) tieši Pāvila raksti bija pamats Lutera un citu reformatoru uzsvaram uz ticību, nevis darbiem.
Pāvila vēstules kļuva par agrīno kristīgo kopienu “manifestu”, kas nosaka ticības saturu, ētiku un kopienas disciplīnu.
Liela daļa Jaunās Derības pārējo tekstu (piemēram, Vēstule Ebrejiem, Pētera vēstules) ir uzrakstīti dialogā vai polemikā ar Pāvila mācību.
Viņa darbi noteica kristietības doktrinālo, organizatorisko un misijas virzienu, kas turpina ietekmēt baznīcas dzīvi līdz pat mūsdienām.

Kā tad tā sanāca, kā gadījās?

Pēc Jaunās Derības liecībām — apustulis Pāvils bija farizejs un sākotnēji vajāja kristiešus. Šī viņa biogrāfiskā detaļa ir ļoti būtiska gan viņa personīgajai „pārvērtībai”, gan teoloģiskajai „attīstībai”.

Pāvils kā kristiešu vajātājs

Apustuļu darbos (9. nodaļa) un Pāvila vēstulēs aprakstīts, ka viņš sākotnēji vajāja Jēzus sekotājus, kuri tika uzskatīti par bīstamu novirzi no jūdaisma. Galatiešiem 1:13–14: "Jūs dzirdējāt par manu agrāko dzīves veidu jūdaismā, kā es pārmērīgi vajāju Dieva draudzi un gribēju to iznīcināt." Viņš pats raksta, ka bija "dedzīgāks likuma ievērotājs par daudziem saviem vienaudžiem". Saskaņā ar Ap.d. 8:3, viņš "gāja no nama uz namu, vilka ārā vīrus un sievas un nodeva tos cietumā".

Pāvila pārvēršanās ceļā uz Damasku

Saskaņā ar Apustuļu darbiem 9. nodaļā, ceļā uz Damasku, kur viņš bija devies ar pilnvarām vajāt kristiešus, viņam parādās Jēzus redzējums. Šis notikums kļūst par dramatiskas pārvērtības punktu – no vajātāja viņš kļūst par visdedzīgāko evaņģēlija sludinātāju. Šī pārvēršanās ir viens no spilgtākajiem piemēriem kristietībā, ko vēlāk dēvē par “Pāvila atgriešanos” vai "Damaskas ceļa" brīnumu.

Dažādi skatījumi

Vēsturnieki debatē par to, cik daudz no šiem aprakstiem ir vēsturiski precīzi, un cik daudz ir teoloģiski konstruēta naratīva daļa, lai uzsvērtu Pāvila autoritāti un “dievišķu aicinājumu”. Tomēr kopumā ir vienprātība, ka Pāvils bija jūdaisma kontekstā stingri konservatīvs; bija aktīvs kristiešu vajātājs; vēlāk pārdzīvoja kardinālu ticības maiņu, kas kļuva par pamatu viņa misijai.

Kritiskā skola Pāvilu interpretē kā ideoloģisku pielāgotāju Romas impērijas varai. Šī pieeja galvenokārt nāk no postkoloniālās, sociālās un politiskās teoloģijas perspektīvām, kas analizē, kā reliģija var kalpot hegemoniskām interesēm.

Kritiskās skolas skatījums: Pāvils kā impērijai izdevīgas ideoloģijas veidotājs

1. Depolitizēšana – Kristus kā "iekšējs pestītājs", nevis reāls revolucionārs

Jēzus vēsts bija protesta vēsts – viņš izaicināja gan tempļa autoritātes, gan Romas okupāciju (kaut vai simboliski, iejājot Jeruzalemē kā “karalis”). Pāvils šo potenciāli subversīvo vēsti pārformulēja kā mistisku, personīgu glābšanu no grēka, nevis no politiskas apspiešanas. Šādi kristietība zaudēja savu atbrīvojošo, revolucionāro spēku un kļuva par paklausīgu iekšējās morāles sistēmu. No sociālās revolūcijas uz individuālu pestīšanu.


2. Romiešiem 13 – ideoloģiska padevība varai

Romiešiem 13:1–7 Pāvils saka, ka “vara ir no Dieva” un jāklausa valdībai, jo tā ir “Dieva kalps tev par labu”. Kritiķi šo tekstu interpretē kā ideoloģisku pakļaušanās mehānismu, kurš savairo pakļautos un mīkstina pretestību. Šāda vēsts bija ideāli piemērota impērijai, kas cieta no periodiskām dumpjiem provincēs.


3. Pāvils kā “kultūras tulks” impērijai

Viņš noņem Jēzum “jūdiskumu” – atmet likuma prasības, maz runā par Dieva valstību, koncentrējas uz augšāmcelto Kristu. Tas ļauj izveidot kultūras ziņā “sterilizētu”, universālu pestīšanas vēsti, kas neapdraud impērijas nacionālās robežas vai etnisko struktūru. Kristietība Pāvila versijā kļūst par “impērijai draudzīgu reliģiju”, kas pārvar etniskās barjeras, bet nerada politisku haosu.

4. Kapitālisma un paklausības priekštecis

Kritiskie pētnieki (piemēram, Neil Elliott, Richard Horsley) saka, ka Pāvils veido “iekšējo morāles disciplīnu”, kas vēlāk noder kapitālistiskās kārtības veidošanai. Glābšana tiek padarīta personīga, paklausība tiek garīgi pamatota, un sabiedriskās nevienlīdzības sistēmas netiek apstrīdētas. Kristietība tiek pārveidota no kustības par “sirdsapziņas regulēšanas instrumentu”.

5. Pāvila apvienība ar varu – sākums baznīcas–valsts aliansei

Pāvila teoloģija sagatavo ceļu vēlākai kristietības institucionalizācijai un imperiālajai koalīcijai. Viņš piedāvā universālu, viegli pārvaldāmu ticību, kas ir vieglāk institucionalizējama nekā Jēzus radikālais sociālais projekts. Baznīca kļūst par imperiālas kārtības partneri, nevis tās oponentu – jau no Pāvila laikiem.

Kopsavilkums

Kritiskās skolas skatījumā Pāvils:
Depolitizēja Jēzus vēsti;
Iekļāvās impērijas struktūrā nevis tai pretojās;
Radīja teoloģiju, kas bija saderīga ar Romas kārtību;
Kalpoja kā ideoloģiskais tilts starp pravietisku protestu un valsts reliģiju.

Zemāk ir galvenie aspekti, kas saista Pāvilu ar Romas impēriju un tās interesēm:


1. Pāvils bija Romas pilsonis


Apustuļu darbos (Ap.d. 22:25–29) redzams, ka Pāvils bija Romas pilsonis pēc dzimšanas, kas bija reti sastopama privilēģija. Tas deva viņam aizsardzību, pārvietošanās brīvību un iespēju apelēt pie imperatora (ko viņš arī izdarīja, Ap.d. 25:11), tādējādi izvairoties no vietējo jūdu varas. Tas nozīmē, ka viņš izmantoja impērijas struktūru, lai aizsargātu savu misiju un izplatītu savu vēsti pa visu impēriju.

2. Pāvila vēsts bija “impērijai draudzīga”

Jēzus tika krustā sists kā politisks dumpinieks, bet Pāvils gandrīz nekad neattēlo Jēzu kā politisku apdraudējumu. Viņa vēsts ir iekšēja, garīga glābšana, nevis sabiedriskā revolūcija. Pāvils vairākkārt aicina pakļauties valsts varai (piemēram, Romiešiem 13:1–7: "Ikvienai dvēselei jāklausa augstākām varām..."). Tas ir ļoti savienojams ar Romas ideoloģiju, kas augstu vērtēja kārtību un hierarhiju. Šī attieksme tiek uzskatīta par impērijai izdevīgu, un tā nerada politisku apdraudējumu kristīgajām kopienām.

3. Valodas un kultūras adaptācija

Pāvils rakstīja grieķu valodā, izmantoja grieķu retorikas stilus un teoloģijā lietoja helenistiskos terminus (piemēram, "kharis" – žēlastība; "sōtēria" – glābšana), kas padarīja viņa vēsti saprotamu un pieņemamu impērijas elītēm. Viņš palīdzēja pārnest kristietību no jūdu nacionālā konteksta uz universālu reliģiju, kas labi iederējās kosmopolītiskajā Romas pasaulē.

4. Pāvils veicināja impērijas robežu pārkāpšanu – ar tās piekrišanu

Viņa misijas notika pilsētās, kas bija impērijas centri (Efesa, Filipi, Roma utt.). Viņš izveidoja transkulturālu, “impērijai piemērotu” ticīgo tīklu, kas balstījās uz mobilitāti un tirdzniecības ceļiem. Šāda veida kustība neapdraudēja impērijas varu – gluži pretēji, tā varēja tikt uztverta kā stabilitāti veicinoša.

5. Vēlāka interpretācija: kristietība kļūst par Romas reliģiju

Kaut gan tas notika pēc Pāvila nāves, viņa teoloģiskais pamats bija ļoti piemērots imperiālai ideoloģijai, it īpaši kad imperators Konstantīns IV gadsimtā kristietību pieņēma kā valsts reliģiju.
Pāvila uzsvars uz iekšēju pestīšanu, pakļaušanos varai un sociālo kārtību kalpoja kā ideoloģisks pamats valsts un baznīcas savienībai.

Jāsecina, ka apustulis Pāvils būtiski mainīja vai izkropļoja Jēzus sākotnējo vēsti:

1. Pāvils uzsvaru liek uz ticību, nevis darbiem

Jēzus savā kalpošanā daudz runāja par dzīvesveidu, morāli un labo darbu nozīmi (piemēram, Kalna sprediķī). Viņš aicināja sekot Dieva gribai praktiskajā dzīvē. Savukārt Pāvils, īpaši Vēstulē romiešiem un galatiešiem, uzsver, ka glābšana nāk caur ticību, nevis likuma ievērošanu vai darbiem. Kritiķi saka, ka tas maina fokusu no Jēzus mācības par dzīvo ticību uz abstraktu teoloģisku struktūru.

2. Kristus un viņa vēsts kļūst parotiska

Jēzus bieži runā par Dieva valstību – sociāli taisnīgu pasauli šeit un tagad. Viņš runā ar līdzībām, rīkojas ar žēlastību un aicina uz sabiedrības pārveidi. Pāvils fokusējas uz Jēzus krustā sišanu un augšāmcelšanos kā pestīšanas centru, radot dogmatisku, mistisku pestīšanas sistēmu, kuru Jēzus pats tik skaidri neizklāsta. Daži teologi, piemēram, Bart Ehrman, uzskata, ka šis “Kristus kulta” uzplaukums Pāvila darbos attālinās no vēsturiskā Jēzus.

3. Pāvils ignorē Jēzus dzīves piemēru

Pāvila vēstulēs ir ļoti maz atsauču uz Jēzus dzīvi, līdzībām vai konkrētiem notikumiem. Viņš gandrīz pilnībā koncentrējas uz krustu un augšāmcelšanos. Tas liek domāt, ka Pāvilam Jēzus dzīve kā piemērs nebija tik nozīmīga.

Avotu saraksts

·         Jaunā Derība (Bībele)
o    Apustuļu darbi, 8.–9. nodaļa (Pāvila vajāšana un atgriešanās).
o    Galatiešiem 1:13–14 (Pāvila paša apliecinājums par kristiešu vajāšanu).
o    Romiešiem 13:1–7 (Pāvila skatījums uz pakļaušanos varai).

1.      un 2. Korintiešiem, Romiešiem, Galatiešiem, Filipiešiem, Tesaloniķiešiem, Filemonam (autentiskās vēstules).
·         Neil Elliott – The Arrogance of Nations: Reading Romans in the Shadow of Empire (pārstāv kritisko skolu, interpretējot Romiešiem kā impērijai piemērotu tekstu).
·         Richard A. Horsley – Paul and Empire: Religion and Power in Roman Imperial Society (analizē Pāvila vēsti impērijas kontekstā).
·         Bart D. Ehrman – Paul: The Apostle Who Changed Christianity (par Pāvila radīto atšķirību no vēsturiskā Jēzus mācības).

Vērtīgas lasāmvielas saraksts

Par Pāvila dzīvi un vēstulēm

1.      E. P. Sanders – Paul and Palestinian Judaism
o    Klasisks pētījums, kas rāda Pāvila teoloģijas saistību un konfliktu ar jūdaismu.
2.      N. T. Wright – Paul and the Faithfulness of God
o    Monumentāls darbs par Pāvila pasaules uzskatu, viņa misiju un nozīmi kristietības tapšanā.
3.      Luke Timothy Johnson – The Writings of the New Testament
o    Labi izskaidro, kā Jaunās Derības teksti tapuši, arī Pāvila vēstuļu vietu kopējā korpusā.

Par kritisko un politisko skatījumu

4.      Neil Elliott – Liberating Paul: The Justice of God and the Politics of the Apostle
o    Uzsver sociālpolitiskās sekas un Pāvila vēsts interpretāciju impērijas apstākļos.
5.      Richard A. Horsley (red.) – Paul and Politics: Ekklesia, Israel, Imperium, Interpretation
o    Eseju krājums, kas rāda, kā Pāvila vēstījumu iespējams lasīt kā ideoloģiju impērijas uzturēšanai vai izaicināšanai.
6.      John Dominic Crossan & Jonathan L. Reed – In Search of Paul: How Jesus’ Apostle Opposed Rome’s Empire with God’s Kingdom
o    Alternatīvs skatījums, kas Pāvilu redz nevis kā impērijai paklausīgu, bet kā tās izaicinātāju.

Par Pāvilu un kristietības attīstību

7.      Wayne A. Meeks – The First Urban Christians: The Social World of the Apostle Paul
o    Par Pāvila draudzēm kā pilsētnieciskas, sociāli dinamiskas kopienas veidojumiem.
8.      Krister Stendahl – Paul Among Jews and Gentiles
o    Par Pāvila starpniecību starp jūdaismu un pagānu pasauli.
9.      James D. G. Dunn – The Theology of Paul the Apostle
o    Sistēmisks skatījums uz Pāvila teoloģiju un tās nozīmi kristīgajā domā.

Avoti, kas kritizē Pāvila ietekmi uz Kristus vēsti

1.      Bart D. Ehrman – Paul: The Apostle Who Changed Christianity
o    Popularizē ideju, ka Pāvils izveidoja jaunu reliģiju, kas daudzējādā ziņā atšķiras no vēsturiskā Jēzus sludinātā.
2.      Hyam Maccoby – The Mythmaker: Paul and the Invention of Christianity
o    Ļoti kritisks darbs: autors apgalvo, ka Pāvils faktiski radīja kristietību kā reliģiju, kas bija atšķirīga no Jēzus jūdaiskās vēsts.
3.      Robert Eisenman – James the Brother of Jesus
o    Parāda kontrastu starp Jēzus brāļa Jēkaba jūdu-orientēto kustību un Pāvila “pagāniem draudzīgo” kristietību; uzsver, ka Pāvils aizgāja citā virzienā.
4.      Thomas Jefferson – The Life and Morals of Jesus of Nazareth (t.s. “Jefferson Bible”)
o    Neakadēmisks, bet vēsturiski nozīmīgs darbs: Džefersons izņēma no evaņģēlijiem visu pārdabisko un Pāvila ietekmi, uzskatot, ka Pāvils izkropļoja Jēzus morālo vēsti.
5.      Ferdinand Christian Baur – Paul the Apostle of Jesus Christ (19. gs.)
o    Vēsturiska, bet ietekmīga kritiskās teoloģijas klasika: Pāvila mācību redz kā konfliktu ar Jeruzālemes apustuļiem, kas sagrozīja sākotnējo vēsti.
6.      Elaine Pagels – The Gnostic Paul
o    Parāda, kā gnostiķi interpretēja Pāvilu, reizēm viņu redzot kā Jēzus vēsts sagrozītāju, reizēm – kā tās slepeno nesēju. Kritiskais aspekts ir tajā, ka viņa atsedz, cik ļoti Pāvila vēsts atšķīrās no citiem kristiešu strāvojumiem.
7.      Hans Küng – Paul: Apostle of Jesus Christ
o    Lai gan nav tik polemisks kā Maccoby, arī Küng norāda, ka Pāvils būtiski pārvērtis sākotnējo vēsti.

Michael Hudson grāmata Killing the Host ir asi formulēta, vēstures, politisko lēmumu un finanšu elites prakses kritiska analīze. Hudson akcentē faktu, ka mūsdienu finanšu sektors nereti darbojas kā parazīts — tas novirza ienākumus no ražošanas un sabiedrības labklājības uz rentes ieguvi (bondholders, bankas, privātie kreditori, nekustamo īpašumu spekulanti). Grāmatas nozīmība slēpjas divās lietās: (1) tā piedāvā koherentu teorētisku rāmi, kas sasaista vēsturiskus procesus ar mūsdienu krīzēm, un (2) tā sniedz argumentāciju par to, kāpēc finanšu sektora izaugsme un parāda sprādzieni var iznīcināt ilgtspējīgu ekonomisko attīstību un demokrātiju.

Galvenās idejas un tēzes

1.      Rentes ekonomika pret produktīvo ekonomiku
Hudson iedala ekonomiskās aktivitātes divās kategorijās: produktīvā (ražošana, pakalpojumi, ieguldījumi reālajā ekonomikā) un rantjē (naudas savākšana caur procentiem, parādiem, licencēm, dividendēm un monopolrenti). Modernās finanšu prakses, viņaprāt, veicina rentierisma dominanci, novirzot resursus no investīcijām uz parāda apkalpošanu un kapitāla spekulāciju.
2.      Parāda loma un “debt-deflation”
Grāmata seko Irvinga Fišera un citu idejām par debt-deflation: pārmērīgs parāds samazina patēriņu un investīcijas, jo ienākumi tiek novirzīti kreditoriem; tas savukārt palielina ekonomisko stagnāciju, bezdarbu un saspīlējumu, radot nosacījumus ekonomiskai un sociālai nestabilitātei.
3.      Finanšu sektora “hostu” iznīcināšana
Hudson izmanto metaforu — finanses ir kļuvušas par “hostu slepkavu”: tās sāk kā pakalpojums, kas atbalsta ražošanas ciklu, bet kļūst par parazītu, kurš nodara ļaunumu ekonomikas veselībai, izmantojot juridisku un politisku instrumentu komplektu, lai nostiprinātu savas tiesības uz renti.
4.      Neoliberālās politikas instruments
Privatizācija, deregulācija, nodokļu atvieglojumi kapitālam un finanšu inovāciju presings — tas viss tiek aprakstīts kā ideoloģisks un institucionāls komplekss, kas pārvērš kreditoru intereses par valsts prioritāti. Hudson uzsver, ka šīs politikas nevis “atbrīvo tirgu”, bet pārvērš sabiedrību par izdabājošu kreditoru prasībām.
5.      Starptautiskā dimensija
Starptautiskā parāda un starptautisko finanšu institūciju loma (piem., starptautiskie aizdevēji, reitingu aģentūras) tiek kritizēta kā mēģinājumi eksportēt rantjē režīmus uz valstīm, kuras cenšas normalizēt parādu apkalpošanu. Hudson piedāvā skaidrojumu par to, kā valstis (vai reģioni) tiek pakļauti ārēju kreditoru diktātam.
6.      Viltus “atgūšanās” un “bailouts”
Pēc finanšu krīzēm glābšana bieži orientējas uz kreditoru un banku pasargāšanu, kas neizārstē ekonomikas struktūru — tā vietā tas tikai nostiprina rantjē varu un sagādā vēl vairāk parāda ilgtermiņā.
Secinājumi un politiskās sekas
Hudson nobeidz ar aicinājumu pārskatīt finanšu sistēmas mērķus un institucionālo regulējumu. Viņš piedāvā vairākus elementus iespējamiem risinājumiem: ierobežot rantjē darbību caur progresīvajiem nodokļiem un īpašuma regulējumiem, pārstrukturēt parādus tā, lai prioritāte būtu sabiedrības labklājība, atjaunot kontroli pār banku rīcību (piem., nodevas spekulācijām, stingrāka kapitāla uzraudzība), un veicināt investīcijas reālajā ekonomikā. Hudson uzskata, ka bez šīm pārmaiņām finanses turpinās izsūkt reālo ekonomikas sektoru un destabilizēt politiskās sistēmas.
Spēks argumentācijā
Hudson raksta ar plašu vēsturisku un empīrisku atvēzienu — viņš izmanto arhīvus, piemērus no dažādām valstīm un laikmetiem, lai parādītu, ka finanšu parazītisms nav tikai mūsdienu fenomens. Uz to balstās grāmatas pārliecinošais arguments: šī nav tikai teorētiska kritika, bet arī dokumentēta problēma ar reāliem sociāli ekonomiskiem rezultātiem.
Kritiskais skatījums
Kritiķi var teikt, ka Hudson reizēm pārāk tieši konstruē “parazītu” metaforu, kas atstāj maz vietas finanšu inovācijām vai kredītu pozitīvajiem aspektiem. Kā arī — piedāvātie risinājumi var šķist ambiciozi un politiski grūti īstenojami bez plašas starptautiskas koordinācijas. Tomēr tieši šī radikālā perspektīva ir Hudson stiprā puse — tā liek domāt par cēloņiem, ne tikai simptomiem.

Ieteicamā lasāmviela par līdzīgu tematiku

·         David Graeber — Debt: The First 5,000 Years — kultūrvēsturiska perspektīva par parādu un kredītu sistēmu nozīmi.
·         Thomas Piketty — Capital in the Twenty-First Century — ienākumu un īpašuma nevienlīdzības analīze un sekas.
·         Karl Polanyi — The Great Transformation — tirgus sabiedrības un sociālo institūciju pārveides klasisks pētījums.
·         David Harvey — A Brief History of Neoliberalism — neoliberalās politikas attīstība un ietekme.
·         Carmen Reinhart & Kenneth Rogoff — This Time Is Different — par kredītu cikliem un finanšu krīzēm.
·         Naomi Klein — The Shock Doctrine — strukturālās reformas un to izmantošana krīžu brīžos.
·         Adair Turner — Between Debt and the Devil — par parāda lomu mūsdienu ekonomikā un regulējuma nepieciešamību.

Citas nozīmīgas Michael Hudson publikācijas

Hudson ir produktīvs autors un pētnieks; zemāk — daži no viņa biežāk atsauktajiem darbiem (nosaukumi bez izsmeļoša bibliogrāfiska datuma):
·         Super Imperialism (analīze par ASV finanšu un ārpolitikas instrumentiem)
·         The Bubble and Beyond (darbs par finanšu burbuļiem un to sekām)
·         publicētie raksti un esejas par parāda restrukturizāciju, banku reformu un starptautisko finansējumu

Kāpēc šī grāmata ir svarīga
Peter Kropotkin (Mutual Aid: A Factor of Evolution, pirmā publikācija 1902–1904) ir klasisks darbs, kas izaicina XIX gadsimta dominējošo interpretāciju par evolucionārām kustībām — proti, sociālo attīstību kā izdzīvošanas cīņas rezultātu. Kropotkins piedāvā alternatīvu skatījumu: sadarbība un savstarpēja palīdzība ir fundamentāls faktors gan dzīvnieku, gan cilvēku attīstībā. Grāmata ietekmēja ne tikai anarhistiskos un sociālistiskos domātājus, bet arī veicināja plašākas diskusijas par sociālajām zinātnēm, etoloģiju un evolūciju.
Galvenā tēze
Kropotkins apgalvo, ka dabā un cilvēku sabiedrībās pretstatā sociāldarvinisma un Herberta Spencera kosmoloģijai, pastāv plaši izplatīts un sistemātisks savstarpējas palīdzības princips. Šis princips veicina grupu un sugu izdzīvošanu un veido svarīgu evolūcijas faktoru blakus cīņai par eksistenci. Tātad, vienlaikus ar konkurenci, sadarbība ir evolūcijas mehānisms, kas stiprina kopienas un sugas.
Metode un pierādījumi
Kropotkins apvieno plašu empīrisku piemēru klāstu no:
·         dzīvnieku pasaules (putni, savvaļas zīdītāji, kukaiņi u.c.), kur novērojamas teritoriālās robežas, kā arī altruistiskas kopdzīves un kopīgas aizsardzības stratēģijas;
·         cilvēku sabiedrībām, it īpaši tradicionālajām un mednieku-vācēju kopienām, kur pastāv izteikta savstarpējās palīdzības prakse — materiāla apmaiņa, kolektīva aizsardzība, kopīgas rūpes par jauno paaudzi;
·         vēsturiskām un mūsdienu sabiedrībām, kur Kropotkins skaidro, kā pašorganizētas institūcijas (kooperatīvi, kopienas) darbojas efektīvāk nekā centralizētas, represīvas struktūras.
Viņš nebalstās uz vienu laboratorisku eksperimentu, bet gan uz salīdzinošu, daudzveidīgu novērojumu un literatūras analīzi — pieeja, kas tolaik bija radikāla, jo dominēja individuāli orientētas interpretācijas.
Galvenās idejas un secinājumi
1.      Mutual aid kā evolūcijas faktors — Savstarpēja palīdzība paaugstina grupas izdzīvotspēju un līdz ar to ir atlases faktors. Grupas, kurās izplatīta kooperācija, uzrāda citus evolucionārus rezultātus nekā totālas konkurences vadītas grupas.
2.      Konkurence nav visa pamatā — Lai gan konkurence pastāv un ir nozīmīga, ar to nevar izskaidrot visu dabas un sabiedrību procesu. Pārmērīga konkurences akcentēšana ir ideoloģiska kļūda, nevis vienīgais zinātniskais secinājums.
3.      Sociālās institūcijas un pašorganizācija — Cilvēku sabiedrībās daudz efektīvāka ir brīvprātīga kopdarbība un decentralizēta pašpārvalde nekā represīvi, centralizēti režīmi. Kropotkins redz šo kā argumentu par anarhotipisku, uz brīvprātību un kopīgu resursu sabiedrību.
4.      Morāles un ētikas izcelsme — Morāle un altruistiska uzvedība ir dabiski nodibinātas prakses, kas evolucionējušas kopā ar sabiedrību, nevis tikai abstraktu reliģisku vai ideoloģisku normu rezultāts.
Politiskās un sociālās implikācijas
Kropotkins izmanto savus dabas un etnogrāfiskos novērojumus, lai atbalstītu vīziju par sabiedrību, kurā pastāv brīvprātīga kooperācija, kopīga resursu pārvalde un decentralizēta darbība, un kura būtu dabiskāka un dzīvotspējīgāka nekā autoritāras hierarhijas. Viņa argumentsi tiek prezentēti kā empīriski pamatots skatījums uz to, kā cilvēki jau pašreiz darbojas un varētu darboties daudz produktīvāk.
Kritika un ierobežojumi
·         Daži pētnieki ir kritizējuši Kropotkinu par selektīvu piemēru izvēli un par to, ka viņam var pārmest pārmērīgu optimistisku vispārināšanu.
·         Mūsdienu evolucionārie biologi var pievienot diskusijai sarežģītākus mehānismus (piem., kin selection, reciprocal altruism, multilevel selection), kas papildina Kropotkina intuīciju, bet neatceļ to.
·         Kropotkins dažkārt romantizē tradicionālās kopienas un nepietiekami apskata konfliktu, vardarbības un varas fenomenu iekšējo dinamiku.
Ietekme
Grāmata ir bijusi nozīmīgs iedrošinājums intelektuālam protestam pret sociālo darvinismu un liberālās konkurences dogmām. Tā ietekmēja sociālo teoriju, antropoloģiju, politisko filozofiju un — vēlākos laikos — eksperimentālus pētījumus par kooperāciju dzīvnieku uzvedībā un cilvēku kolektīvajā rīcībā. Kropotkina uzsvars uz sadarbību ieguva atbalsi mūsdienu pētījumos par kolektīvo rīcību, kopienu pašpārvaldību un institucionālo sadarbību.

Vērtīga lasāmviela par līdzīgu tematiku

1.      Charles Darwin — The Descent of Man (par evolūciju, morāli un sociālo uzvedību).
2.      Marcel Mauss — The Gift (par apmaiņu un sociālo saikņu veidošanos).
3.      Elinor Ostrom — Governing the Commons (par koplieto resursu pašpārvaldību un institucionāliem risinājumiem).
4.      Frans de Waal — Our Inner Ape / The Bonobo and the Atheist (par empātiju un sociālo uzvedību primātos).
5.      David Sloan Wilson — Darwin's Cathedral (par reliģiju, kooperāciju un multilevel selection perspektīvu).
6.      Robert Trivers — raksti par reciprocal altruism un altruismu evolūcijā.
7.      Peter Kropotkin (red.), eseju krājumi: papildus Mutual Aid - konteksts par viņa politiskajām idejām.
8.      James C. Scott — Seeing Like a State (kritiskas pārdomas par centralizācijas un ekspluatācijas sekām).
9.      Richard Sosis & Eric J. Bressler — pētījumi par reliģijas lomu grupu kohēzijā.

Citas Kropotkina nozīmīgas publikācijas

·         The Conquest of Bread (1892) — viņa vispazīstamākais manifests par ekonomisko organizāciju un sadarbību.
·         Fields, Factories and Workshops (1898) — par darba organizāciju, decentralizāciju un tehnisko ražošanu sabiedrībā.
·         Words of a Rebel (eseju krājums) — raksti par politiku, vēsturi un sabiedrību.
·         The State: Its Historic Role — vēsturisks un kritisks apskats par valsts attīstību.
·         Esejas par sociālajām zinātnēm, antropoloģiju un politiku, kas apkopotas dažādos krājumos un žurnālos.

Noslēgums
Mutual Aid nav tikai bioloģijas grāmata — tas ir paradigmas maiņas mēģinājums, kas palielina uzmanību uz sadarbību kā centrālu evolūcijas un sociālo strukturēšanās komponenti.
Kropotkins savā laikmetā piedāvāja pretargumentu konkurences kultūrtelpai, un mūsdienu pētniecība bieži vien apstiprina, ka kooperācija un institucionāla pašorganizācija ir cilvēku un dzīvnieku sabiedrības un dzīves neatņemamas sastāvdaļas.
Ja meklējat grāmatas, kas paplašina šo perspektīvu — gan vēsturiskā, gan mūsdienu zinātniskā kontekstā — iepriekš minētie avoti būs labs nākamais solis.

Risku vadība ir dabiska dzīvā organisma reakcija mainīgos ārējās vides apstākļos. Vides sniegto resursu deficīts apdraud dzīvā organisma ilgtspēju, tāpēc par dabisku atzīstams instinkts veidot resursu rezervi, kura pārsniedz tūlītējās organisma vajadzības. Tamdēļ alkatība un savtīgums ir atsevišķa indivīda fundamentāla, dabiska, instinktīva iezīme.

Tomēr alkatība un savtīgums atzīstami par optimālu dzīvā organisma ilgtspējas stratēģiju tikai tikmēr, kamēr: (1) pastāv resursu deficīts, (2) nav empīriski demonstrētas sadarbības stratēģiju priekšrocības pār individuālismu un konkurenci dzīvības resursu sagādē. Jā, mēs esam iestiguši un sapinušies primitīvo instinktu valgos.

„Brīvā konkurence” ir kapitālisma romantiķu svētā govs. Liberālu augstskolu indoktrinēti studenti sākotnēji tic tās iespējamībai, lietderībai un maģijai. Reālajā dzīvē kapitāla bezierunu dziņa bezgalīgi vairoties translējas korporatīvajās interesēs, nepieciešamībā dažādiem līdzekļiem ierobežot konkurenci, veidot karteļus, oligopoliskus un monopoliskus nozaru stāvokļus.


Mēroga ierobežojumi izslēdz vienlīdzīgas konkurences iespēju – liels kapitāls var atļauties gan radīt sev labvēlīgus konkurences apstākļu izkropļojumus, gan veidot ienākšanas barjeras savos tirgus segmentos. Kapitālisma vēstures mērogā „minūti pirms pusnakts” izdomātie administratīvi-kosmētiskie (un lielkapitāla viegli ietekmējamie) konkurences veicināšanas uzpurņi veido publiskas ticamības efektu, kurš domāts saldās teorijas stadijā iestrēgušajiem.

Oligopola un monopola acīmredzamās sekas ir preču un pakalpojumu kvalitātes kritums un darbaspēka atalgojuma īpatsvara pastāvīgs samazinājums.



Resursu deficīts rada konkurenci par tiem. Globālas resursu pietiekamības apstākļos - konkurence nav nepieciešama. Visas paradigmas, skolas, mācības, teorijas, kuras balstītas uz resursu deficīta stāvokli ekosistēmā, drīkst pakāpeniski novirzīt papīrgrozā. Šodienas pasaulē tehnoloģiskā un resursu bāze un skaitļošanas jaudas ļautu uzturēt ilgtspējīgu, globālu plānveida ražošanas un sociāli samērīgas sadales ekonomiku.

Visa kapitālistiskā, dabiski imperiālistiskā ekonomiskā sistēma, kurai kājas aug no preču-naudas aprites iesākumiem, un kurā uzvarējusi 2500 gadus senā radanītu un „Babilonijas gūstekņu” korporatīvās reliģijas agresīvā sociopātija (augļošana + izredzētība + necilvēcība), ir barbarisms un atavisms.


Kapitālisma būtība slēpjas alkatībā - nebeidzamā peļņas kārē, kapitāla koncentrācijā un nozaru monopolizācijā, pārrobežu ekspansijā jeb koloniālajā imperiālismā, īstenojot nevienlīdzīgas apmaiņas mehānismus perifērijā. Vallerstainam taisnība – lielkapitāls allaž izmanto valsts varu kā instrumentu savu mērķu sasniegšanai. Valsts varas, t.sk. tās represīvo instrumentu darbība lielkapitāla interesēs – tā ir fašisma definīcija.   


Šī planēta nu ir apēsta, tālākai ekspansijai vairs nav telpas, finanšu piramīdas ir sen pāraugušas savas Ēģiptes vecmāmiņas. Vēl kādu laiku vēzis var ēst atliekas, līdz galam iznīcinot vidusšķiru un panākot maksimālu noslāņošanās gradāciju – kad 0.01% procentam indivīdu piederēs 99.99% zemeslodes resursu un aktīvu.


Tomēr kapitālisma strupceļš ir skaidri saredzams – bez pieprasījuma tas nevar pastāvēt, organismā, kurš badojas, vēzis neaug. Kad cilvēks vairs neražo virsproduktu, kuru iespējams piesavināties, cilvēks kļūst kapitālam lieks.

Naudas saimnieku uzsapņotajai nākotnei – digitālajam feodālismam pie kardināli samazināta pasaules iedzīvotāju skaita ir iespējams likt pretī humānu plānveida ekonomikas un taisnīguma paradigmu.

Likt pretī, vai ne? Jā, tas būtu gluži kā notiesātais apelētu pie bendes atvēzētā cirvja, iezīmējot taisnīgas nākotnes, kopābūšanas un nesavtīgas sadarbības vīziju.

Lasāmviela:
Kritika par kapitālismu, impēriju un nevienlīdzību
Karl Marx, "Kapitāls"
– fundamentāls kapitālisma analīzes darbs, kas apraksta peļņas, ekspluatācijas un kapitāla uzkrāšanas mehānismus.
Immanuel Wallerstein, "The Modern World-System"
– pasaules-sistēmas teorija par centru, perifēriju un pusperifēriju, kā arī kapitālisma globālo ekspansiju.
David Harvey, "The Limits to Capital"
– analīze par kapitāla uzkrāšanas iekšējām pretrunām un krīžu mehānismiem.
Michael Hudson, "Killing the Host: How Financial Parasites and Debt Destroy the Global Economy"
– kritika par finanšu kapitālisma parazītisko dabu.
Thomas Piketty, "Capital in the Twenty-First Century"
– empīrisks skatījums uz kapitāla koncentrāciju un augošo nevienlīdzību.

Resursu deficīts un pārpilnības ekonomika
Jeremy Rifkin, "The Zero Marginal Cost Society"
– ideja par ekonomiku, kur tehnoloģija un sadarbība aizstāj tradicionālo tirgus mehānismu.
Paul Mason, "PostCapitalism: A Guide to Our Future"
– apraksts, kā digitālā ekonomika un kopienu prakses var radīt alternatīvu kapitālismam.
Kate Raworth, "Doughnut Economics"
– jauns ekonomikas modelis, kas balansē starp ekoloģiskajiem griestiem un sociālajām vajadzībām.
Murray Bookchin, "Post-Scarcity Anarchism"
– utopiskas idejas par sabiedrību, kur tehnoloģijas ļauj pārvarēt resursu trūkumu.

Sociālās un politiskās sistēmas kritiska analīze
Herbert Marcuse, "One-Dimensional Man"
– par to, kā patēriņa sabiedrība padara cilvēku vienvirziena domātāju, atņemot brīvību.
Antonio Gramsci, "Prison Notebooks"
– hegemonsijas teorija: kā elites veido ideoloģisko kontroli.
Hannah Arendt, "The Origins of Totalitarianism"
– par to, kā ekonomiskie un politiskie spēki veido totalitārismu.
Naomi Klein, "The Shock Doctrine"
– par neoliberālo kapitālismu un tā izmantošanu krīžu laikā.

Civilizācijas alternatīvas un nākotnes vīzijas
Jacques Ellul, "The Technological Society"
– par tehnoloģijas noteicošo lomu sabiedrības attīstībā.
Zbigniew Brzezinski, "Between Two Ages"
– skats uz tehnokrātijas, kapitālisma un kontroles nākotni.
Jacques Fresco, "The Best That Money Can’t Buy"
– "Venus Project" par resursu bāzētu ekonomiku.
Erich Fromm, "To Have or to Be?"
– alternatīva dzīves paradigma starp patērētāju sabiedrību un humānu eksistenci.
Peter Kropotkin, "Mutual Aid: A Factor of Evolution"
– sadarbības kā evolūcijas priekšrocības ideja.

Filozofiskās un garīgās dimensijas
Friedrich Nietzsche, "On the Genealogy of Morality"
– par vērtību izcelsmi un sociālās uzvedības dziņām.
Oswald Spengler, "The Decline of the West"
– civilizāciju cikliskuma teorija.
Arnold Toynbee, "A Study of History"
– par civilizāciju uzplaukuma un sabrukuma mehānismiem.
Ken Wilber, "A Theory of Everything"
– integrāls skatījums uz sabiedrības un cilvēces attīstību.

Viens no intriģējošākajiem faktiem par Britu impēriju ir tas, ka tās modelis tika veidots, balstoties uz Venēcijas Republiku. Šo ideju publiski atklāja 19. gadsimta beigu Lielbritānijas premjerministrs Bendžamins Disraeli savā romānā Coningsby. Viņš norādīja, ka Whig (vigiešu) partijas mērķis no 17. gadsimta sākuma līdz 1688. gada revolūcijai bija izveidot Anglijā aristokrātisku republiku pēc Venēcijas parauga. Šis process ilga aptuveni 200 gadus, sākot ar Henrija VIII atdalīšanos no Romas katoļu baznīcas un noslēdzoties ar Georga I kronēšanu 1714. gadā.

1. Venēcijas modelis un 1688. gada revolūcija
·         1688. gada pārmaiņas: Pirmo reizi Anglijas tronī tika uzaicināts neiedzimts karalis – Viljams III. Tas iezīmēja izšķirošu pagriezienu Anglijas vēsturē, padarot karali atkarīgu no oligarhijas.
·         Parlamentārā sistēma: Anglijas parlamentārā pārvalde tika veidota, balstoties uz Venēcijas Lielo sapulci un Senātu, kas kontrolēja dožu. 1688. gadā Anglija oficiāli kļuva par oligarhiju.
·         Venēcijas pārņemšana: Šis process sākās 1530. gados ar Henrija VIII atdalīšanos no Romas, ko vadīja Tomass Kromvels, un turpinājās ar radikālāku fāzi 17. gadsimtā, ko vadīja Paolo Sarpi un Giovani (jaunās Venēcijas ģimenes).

2. Kas bija Venēcija?
·         Venēcijas raksturojums: Venēcija bija slavena ar savu divkosību, ko atspoguļo tādi literārie darbi kā Kristofera Mārlova Maltas ebrejs, Viljama Šekspīra Venēcijas tirgonis un Otello. Īpaši spilgti Venēcijas raksturu iemieso Jago tēls Šekspīra Otello.
·         Venēcijas metode: Venēcieši nekoncentrējās uz konkrētām pozīcijām, bet gan uz vājā punkta atrašanu un cilvēku korumpēšanu. Viņu diplomātiskais korpuss bija slīpētākais pasaulē, un tas apmācīja arī britu diplomātus.
·         1509. gada Kambrai līga: Šī līga, kurā apvienojās visa Rietumeiropa, gandrīz iznīcināja Venēciju Agnadello kaujā. Tomēr diplomātisku manevru dēļ Venēcija izdzīvoja, turpinot ietekmēt Eiropu.

3. Venēcijas ideoloģiskā cīņa pret renesansi
·         Renesanses idejas: Modernā vēsture sākās ar Nikolaju Kuzāno un Florences koncilu, kas iedvesmoja Itālijas renesansi. Kuzāno ideja par cilvēku kā imago Dei (Dieva attēls) un capax Dei (spējīgs uz Dievu) veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu un progresu, noraidot verdzību.
·         Venēcijas reakcija: Venēcija agresīvi pretojās šīm idejām, uzsākot karu pret kristietību, ko vadīja tādi aristotelieši kā Gasparo Kontarini.
·         Aristotelisms: Venēcija balstījās uz Aristoteļa filozofiju, kas aizstāvēja oligarhisku sabiedrību un verdzību kā dabisku stāvokli. Aristotelisms tika mācīts Padujas universitātē, kur mācījās Venēcijas elite, tostarp Kontarini.

4. Gasparo Kontarini un venēciešu ideoloģija
·         Kontarini loma: Kontarini, viens no ietekmīgākajiem Venēcijas aristokrātiem, bija galvenais ideologs cīņā pret renesansi. Viņš apguva Aristoteļa filozofiju Padujas universitātē pie Pjetro Pomponaci.
·         Aristoteliskā filozofija: Aristotelisms uzsver nevienlīdzību un verdzību kā dabisku kārtību. Kontarini rakstos cilvēks tiek pielīdzināts “tārpam”, un viņš apgalvoja, ka neviens nevar kļūt taisnots ar saviem darbiem, tādējādi noliedzot kristīgās idejas par brīvo gribu.
·         Spirituali kustība: Kontarini vadīja Spirituali kustību, kas ietekmēja Venēcijas eliti. Viņš bija iesaistīts reformu komisijā Tridentas koncilā un sarunās ar luterāņiem Regensburgā, kur atklāja savas luterāniskās idejas, tādējādi manipulējot ar reliģiskajām kustībām.
·         Renesanses iznīcināšana: Venēcija manipulēja ar reformāciju un kontrreformāciju, izraisot Trīsdesmit gadu karu, kas iznīcināja Eiropas iedzīvotājus un apslāpēja renesanses idejas.

5. Venēcijas ietekme uz Angliju
·         Stratēģiskais mērķis: 1520. gados Venēcija centās vājināt Spānijas Hābsburgus, kontrolējot kuģošanas ceļus pāri Lamanša šaurumam. Lai to panāktu, bija jāizjauc Anglijas un Spānijas alianse.
·         Henrija VIII atdalīšanās no Romas: Venēcijas frakcija Anglijā, ko vadīja Tomass Hovards un Tomass Kromvels, izmantoja Henrija VIII vēlmi precēties ar Annu Boleinu, lai panāktu atdalīšanos no Romas. Frančesko Zorzi, Venēcijas padomnieks, apstiprināja, ka pāvestam nebija tiesību atļaut Henrija laulību ar Katrīnu Aragonieti, tādējādi atbalstot šķiršanos.
·         “Mazā Paduja”: Venēcijas idejas Anglijā izplatīja tādi humanisti kā Tomass Smits, kuri studēja Padujas universitātē. Viņi veidoja intelektuālu centru Kembridžā, kas ietekmēja Henrija VIII pēctečus – Edvardu un Elizabeti.
·         Paolo Sarpi un otrā fāze: 17. gadsimtā Paolo Sarpi vadīja radikālāku Venēcijas ietekmes fāzi. Viņš izveidoja empīrisma filozofiju, ietekmējot Frensisu Beikonu un veidojot pamatu modernisma un apgaismības idejām. Sarpi organizēja protestantisko sacelšanos un radīja brīvmūrniecības pamatus, kas vēlāk dominēja Anglijā.
·         Komerciālās struktūras: Venēcija izveidoja tirdzniecības kompānijas, piemēram, Venēcijas kompāniju un Turcijas kompāniju, kas vēlāk apvienojās Levant Company un kļuva par Britu Austrumindijas kompāniju. Šīs struktūras stiprināja puritāņu tirgotāju klasi, kas kalpoja kā pretspēks karalim.

6. Kultūras un ideoloģiskā ietekme
·         Frančesko Zorzi: Zorzi, Venēcijas kabalists un rozekristietis, ietekmēja Anglijas galmu, izplatot mistiskas un iracionālas idejas. Viņa darbi, piemēram, De Harmonia Mundi, pretojās Kuzāno renesanses idejām.
·         Elizabetes laika dzejnieki: Zorzi ietekmēja tādus dzejniekus kā Filips Sidnijs un Edmunds Spensers, kuri popularizēja Anglijas impērisko ideju par “Dieva izredzēto tautu”.
·         Brīvmūrniecība un pagānisms: Sarpi idejas veidoja brīvmūrniecību, kas kļuva par pagānisma, verdzības un augļošanas bastionu Anglijā, iznīcinot kristīgās imago Dei idejas.

7. Venēcijas partijas konsolidācija
·         Viljama Oranžieša valdīšana: 1688. gadā Viljama iebrukums Anglijā, tā dēvētā “Slavenā revolūcija”, nostiprināja Venēcijas partijas varu. Viņš ieviesa tādas institūcijas kā Anglijas Banka, kas radīja nacionālo parādu un veicināja ekonomisko krīzi.
·         Džons Loks: Loks, Venēcijas partijas ideologs, atbalstīja augļošanu un empīrismu, reducējot cilvēku uz dzīvnieka līmeni. Viņa “sociālā līguma” teorija attaisnoja Viljama varas sagrābšanu.
·         Oligarhiskās ģimenes: Tādas ģimenes kā Spenseri, Godolfini un Čērčili kļuva par Venēcijas partijas kodolu, veidojot ciešu aristokrātisko tīklu.

8. Pretestība Venēcijas ietekmei
·         Gotfrīds Vilhelms Leibnics: Leibnics vadīja republikānisko opozīciju pret Venēcijas idejām, uzsverot cilvēka laimi un imago Dei koncepciju. Viņš ietekmēja tādas personības kā Džonatans Svifts un Amerikas koloniju līderus.
·         Džonatans Svifts: Svifts cīnījās pret Venēcijas idejām, kritizējot Beikonu, Hobsu un Loku. Viņš organizēja masu kustību Īrijā, balstoties uz dabiskajām tiesībām un suverenitāti.
·         Amerikas kolonijas: Leibnica un Svifta idejas ietekmēja Amerikas republikānismu, ko veicināja tādi darbi kā Kotona Matera Eseja par labo.

9. Venēcijas uzvara un sekas
·         1714. gada krīze: Pēc karalienes Annas nāves un Hanoveras Georga I kronēšanas Venēcijas partija pilnībā pārņēma Angliju. Leibnics tika atlaists, un Svifts bija spiests bēgt uz Īriju.
·         Kultūras pagrimums: Anglija kļuva par korupcijas un pagānisma centru, ko simbolizēja tādas sabiedrības kā Hell-Fire Club un Bernarda Mandevila darbs Bišu fabula, kas atbalstīja hedonismu.
·         Impērijas izveide: Venēcijas idejas – verdzība, augļošana un oligarhija – kļuva par Britu impērijas pamatu, iznīcinot Anglijas “dvēseli” un renesanses mantojumu.

Secinājumi
Venēcijas ietekme uz Angliju bija ilgstošs un mērķtiecīgs process, kas pārvērta Angliju no potenciāla renesanses centra par oligarhisku impēriju, kas balstījās uz verdzību, augļošanu un pagānismu. Gasparo Kontarini, Paolo Sarpi un tādas ģimenes kā Hovardi un Čērčili bija galvenie šī procesa virzītāji. Neskatoties uz Leibnica un Svifta pretestību, Venēcijas partija guva virsroku, izveidojot Britu impēriju kā Venēcijas modeļa turpinājumu. Tomēr Amerikas kolonijās Leibnica idejas iedvesmoja republikānismu, kas vēlāk noveda pie ASV dibināšanas.

Vēsturnieks Fursovs raksta:



Atņemot kreisajiem globālistiem viņu locus standi — PSRS kā bāzi —, Staļins tādējādi netieši veica triecienu labējiem globālistiem, sagraujot viņu plānus un piespiežot viņus paļauties uz citiem esošās struktūras iznīcināšanas līdzekļiem — nevis pasaules revolūciju, bet gan pasaules karu. 1927. gada 7. novembrī (starp citu, tieši no šī gada 1917. gada oktobra notikumi oficiāli tika saukti nevis par apvērsumu, bet gan par revolūciju), oktobra desmitajā gadadienā un Trocka piecdesmitajā dzimšanas dienā trockisti un viņu atbalstītāji mēģināja organizēt kaut ko līdzīgu pučam, taču agri no rīta Budjonija jātnieki demonstratīvi jāja cauri Maskavai ar izvilktiem zobeniem, pārējo paveica OGPU — un pučs cieta neveiksmi.
Tā nu pirms simts gadiem Vissavienības Komunistiskās partijas XIV kongresā Staļins pirmo reizi izjauca globālisma projektu abos tā veidos – gan kreisajā, gan labajā. Viņa komanda, paļaujoties uz daļēji saglabāto, kaut arī ievērojami novājināto, Lielās sistēmas “Krievija” potenciālu, uz dažu Krievijas impērijas izlūkdienestu pārstāvju palīdzību un uz pretrunām buržuāzijas vidū (anglosakši – franči; bijušie sabiedrotie karā – Vācija; ASV – Lielbritānija; “nosacītie Rokfelleri” – “nosacītie Rotšildi”), būtībā aizstāja “pasaules revolūcijas” projektu ar “sarkanās (sociālistiskās) impērijas” projektu.””

6. jūnijs, 2025

Mūsdienu izpratne par "Православие"
Vēsturiskā perspektīva: Vai pareizticība ir kristietība?
Pravj, Javj un Navj – slāvu pasaules uzskats
Slāvu kosmoloģijā pasaule dalās trīs līmeņos:
  - Pravj: Augstākais, ideālais pasaules līmenis, kurā valda dievišķā kārtība un apziņa.
  - Javj: Redzamā, cilvēku pasaule.
  - Navj: Neredzamā, zemākā vai pēcnāves pasaule.
Termina "Православие" izcelsme
Nikona reforma un jēdziena aizvietošana
17. gadsimtā patriarhs Nikons veica baznīcas reformu, kuras galvenais mērķis nebija tikai rituālu izmaiņas (piemēram, divpirkstu krusta zīmes aizvietošana ar trijpirkstu), bet gan divticības izskaušana.
Divticība: Līdz 17. gadsimtam Krievzemē pastāvēja gan kristietība (grieķu rita), gan senā slāvu ticība – pareizticība.
Nikons pavēlēja pārrakstīt liturģiskās grāmatas, aizstājot "правоверная вера христианская” ar "православная вера христианская”.
Tas ļāva izdzēst no tautas atmiņas seno pareizticības nozīmi un saistīt to ar kristietību.
Pareizticības un kristietības atdalīšana
Slāvu tiesības un pareizticība
Senajā slāvu sabiedrībā "pareizticība" ietvēra ne tikai garīgo, bet arī tiesisko sistēmu, kas balstījās uz:
  - Dzimtas tiesībām: Tradīcijām un ģimenes likumiem.
  - Kopienas tiesībām: Attiecībām starp dzimtām mazās apdzīvotās vietās.
  - Kopīgajām tiesībām: Lielo apdzīvoto vietu (pilsētu) regulēšana.
  - Apgabala tiesībām: Attiecības starp kopienām vienā apgabalā.
  - Tautas sapulces tiesībām: Lēmumi, kas pieņemti tautas sapulcēs un attiecās uz visiem slāviem.
Secinājumi
- Pareizticība (Православие) nav sinonīms kristietībai, bet gan senā slāvu ticība, kas saistīta ar Pravj – augstāko dievišķo kārtību.
- Nikona reforma 17. gadsimtā mērķtiecīgi izdzēsa seno slāvu pareizticības nozīmi, aizstājot to ar kristiešu interpretāciju.
- Slāvu pasaules uzskats, kas ietver Pravj, Javj un Navj, ir līdzīgs indiešu vēdām, norādot uz kopīgām indoeiropiešu saknēm.
Papildu piezīmes
Slāvu pareizticība ir saglabājusies cauri gadsimtiem, neskatoties uz kristietības centieniem to asimilēt. Mūsdienu Krievijas Pareizticīgās baznīcas nosaukums ir salīdzinoši jauns (1945), un tas neatspoguļo seno slāvu pareizticības būtību. Lai izprastu patieso pareizticības nozīmi, jāpievēršas slāvu pirmskristietības tradīcijām un to saglabātājiem.

Vispirms aplūkosim jautājumu no zinātnisko zināšanu viedokļa. Varētu šķist, ka starp astronomiju un ekonomiku nav būtisku metodoloģisku atšķirību: abu jomu zinātnieki cenšas atklāt vispārējas pieņemamības likumus ierobežotai parādību grupai, lai šo parādību savstarpējo saistību padarītu pēc iespējas skaidrāku. Taču patiesībā šādas metodoloģiskas atšķirības pastāv. Vispārīgu likumu atklāšanu ekonomikas jomā apgrūtina apstāklis, ka novērotās ekonomiskās parādības bieži ietekmē daudzi faktori, kurus ir ļoti grūti izvērtēt atsevišķi. Turklāt pieredze, kas uzkrāta kopš tā sauktā civilizētā cilvēces vēstures perioda sākuma, kā zināms, lielā mērā ir ietekmēta un ierobežota ar cēloņiem, kas nebūt nav tikai ekonomiska rakstura. Piemēram, lielākā daļa vēsturisko lielāko valstu savu eksistenci ir bijušas parādā iekarojumiem. Iekarotājas tautas juridiski un ekonomiski nostiprinājās kā iekarotās valsts privileģētā klase. Viņi ieguva zemes īpašumtiesību monopolu un iecēla priesterību no savu kārtu vidus. Priesteri, kas kontrolēja izglītību, padarīja sabiedrības šķiru dalījumu par pastāvīgu institūciju un radīja vērtību sistēmu, pēc kuras tauta turpmāk, lielā mērā neapzināti, tika vadīta savā sociālajā uzvedībā.

Šo iemeslu dēļ mums jābūt uzmanīgiem, lai nepārvērtētu zinātni un zinātniskās metodes, kad runa ir par cilvēku problēmām; un mums nevajadzētu pieņemt, ka tikai ekspertiem ir tiesības izteikties par jautājumiem, kas ietekmē sabiedrības organizāciju.

Neskaitāmas balsis jau kādu laiku apgalvo, ka cilvēku sabiedrība piedzīvo krīzi, ka tās stabilitāte ir nopietni sagrauta. Šādai situācijai ir raksturīgi, ka indivīdi jūtas vienaldzīgi vai pat naidīgi pret grupu, kurai viņi pieder, mazu vai lielu. Lai ilustrētu manu domu, ļaujiet man šeit pierakstīt personīgu pieredzi. Nesen es ar kādu inteliģentu un labi noskaņotu cilvēku apspriedu vēl viena kara draudus, kas, manuprāt, nopietni apdraudētu cilvēces pastāvēšanu, un es atzīmēju, ka tikai pārnacionāla organizācija varētu piedāvāt aizsardzību no šīm briesmām. Tad mans viesis ļoti mierīgi un vēsi man jautāja: “Kāpēc jūs tik dziļi iebilstat pret cilvēces izzušanu?”

Ir viegli uzdot šādus jautājumus, bet grūti uz tiem atbildēt ar jebkādu pārliecību. Tomēr man jācenšas darīt visu iespējamo, lai gan es ļoti labi apzinos, ka mūsu jūtas un centieni bieži vien ir pretrunīgi un neskaidri, un ka tos nevar izteikt vienkāršās un vieglās formulās.

Cilvēks vienlaikus ir gan vientuļa, gan sociāla būtne. Kā vientuļa būtne viņš cenšas aizsargāt savu un tuvāko cilvēku eksistenci, apmierināt savas personīgās vēlmes un attīstīt savas iedzimtās spējas. Kā sabiedriska būtne viņš cenšas iegūt līdzcilvēku atzinību un pieķeršanos, dalīties viņu priekos, mierināt viņus bēdās un uzlabot viņu dzīves apstākļus. Tikai šo dažādo, bieži vien konfliktējošo tieksmju esamība izskaidro cilvēka īpašo raksturu, un to specifiskā kombinācija nosaka, cik lielā mērā indivīds var sasniegt iekšējo līdzsvaru un dot ieguldījumu sabiedrības labklājībā. Ir pilnīgi iespējams, ka šo divu dziņu relatīvais spēks lielākoties ir iedzimts. Taču personību, kas galu galā veidojas, lielā mērā veido vide, kurā cilvēks atrodas savas attīstības laikā, sabiedrības struktūra, kurā viņš aug, šīs sabiedrības tradīcijas un tās vērtējums par konkrētiem uzvedības veidiem. Abstraktais jēdziens "sabiedrība" atsevišķam cilvēkam nozīmē viņa tiešo un netiešo attiecību kopumu ar laikabiedriem un visiem iepriekšējo paaudžu cilvēkiem. Indivīds spēj domāt, just, tiekties un strādāt pats; taču viņš ir tik ļoti atkarīgs no sabiedrības – savā fiziskajā, intelektuālajā un emocionālajā eksistencē –, ka nav iespējams par viņu domāt vai saprast ārpus sabiedrības ietvariem. Tieši “sabiedrība” nodrošina cilvēku ar pārtiku, apģērbu, mājām, darba rīkiem, valodu, domāšanas formām un lielāko daļu domu satura; viņa dzīvi padara iespējamu daudzu miljonu pagātnes un tagadnes cilvēku darbs un sasniegumi, kuri visi slēpjas aiz mazā vārda “sabiedrība”.

Tāpēc ir skaidrs, ka indivīda atkarība no sabiedrības ir dabas fakts, ko nevar atcelt – tāpat kā skudru un bišu gadījumā. Tomēr, lai gan visu skudru un bišu dzīves procesu līdz vissīkākajai detaļai nosaka stingri, iedzimti instinkti, cilvēku sociālais modelis un savstarpējās attiecības ir ļoti mainīgas un pakļautas pārmaiņām. Atmiņa, spēja veidot jaunas kombinācijas, mutvārdu komunikācijas dāvana ir ļāvusi cilvēkiem attīstīties tā, kā to nenosaka bioloģiskas nepieciešamības. Šāda attīstība izpaužas tradīcijās, institūcijās un organizācijās; literatūrā; zinātnes un inženierijas sasniegumos; mākslas darbos. Tas izskaidro, kā notiek tas, ka cilvēks zināmā mērā var ietekmēt savu dzīvi ar savu rīcību un ka šajā procesā apzināta domāšana un vēlēšanās var spēlēt savu lomu.

Cilvēks piedzimstot, iedzimtības ceļā iegūst bioloģisko konstitūciju, kas mums jāuzskata par fiksētu un nemaināmu, ieskaitot dabiskās tieksmes, kas raksturīgas cilvēka sugai. Turklāt savas dzīves laikā viņš iegūst kultūras konstitūciju, ko viņš pārņem no sabiedrības, sazinoties un izmantojot daudzas citas ietekmes. Tieši šī kultūras konstitūcija laika gaitā mainās un lielā mērā nosaka attiecības starp indivīdu un sabiedrību. Mūsdienu antropoloģija, veicot salīdzinošus tā saukto primitīvo kultūru pētījumus, ir mācījusi mums, ka cilvēku sociālā uzvedība var ievērojami atšķirties atkarībā no valdošajiem kultūras modeļiem un organizācijas veidiem, kas dominē sabiedrībā. Tieši uz to var balstīt cerības tie, kas cenšas uzlabot cilvēka likteni: cilvēki savas bioloģiskās konstitūcijas dēļ nav nolemti viens otru iznīcināt vai būt pakļauti nežēlīga, pašu izraisīta likteņa varai.

Ja mēs sev jautājam, kā būtu jāmaina sabiedrības struktūra un cilvēka kultūras attieksme, lai padarītu cilvēka dzīvi pēc iespējas apmierinošāku, mums pastāvīgi jāapzinās fakts, ka pastāv noteikti apstākļi, kurus mēs nevaram mainīt. Kā jau minēts iepriekš, cilvēka bioloģiskā daba praktiski nemainās. Turklāt pēdējo gadsimtu tehnoloģiskā un demogrāfiskā attīstība ir radījusi apstākļus, kas paliks. Relatīvi blīvi apdzīvotās iedzīvotāju grupās, kur ir pieejamas preces, kas ir nepieciešamas viņu pastāvēšanai, absolūti nepieciešama ekstremāla darba dalīšana un ļoti centralizēta ražošanas iekārta. Laiks, kas, atskatoties pagātnē, šķiet tik idilliska, ir pagājis uz visiem laikiem, kad indivīdi vai relatīvi nelielas grupas varēja būt pilnīgi pašpietiekamas. Ir tikai neliels pārspīlējums teikt, ka cilvēce jau tagad veido planētu ražošanas un patēriņa kopienu.

Manuprāt, kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā anarhija, kāda tā pastāv šodien, ir patiesais ļaunuma avots. Mēs savā priekšā redzam milzīgu ražotāju kopienu, kuras locekļi nemitīgi cenšas atņemt viens otram sava kolektīvā darba augļus — nevis ar varu, bet kopumā uzticīgi ievērojot juridiski noteiktos noteikumus. Šajā ziņā ir svarīgi apzināties, ka ražošanas līdzekļi — tas ir, visa ražošanas jauda, kas nepieciešama patēriņa preču, kā arī papildu kapitāla preču ražošanai — likumīgi var būt un lielākoties ir indivīdu privātīpašums.

Vienkāršības labad turpmākajā diskusijā es par “strādniekiem” saukšu visus tos, kuriem nepieder ražošanas līdzekļi — lai gan tas īsti neatbilst šī termina ierastajai lietošanai. Ražošanas līdzekļu īpašnieks ir tādā stāvoklī, lai nopirktu strādnieka darbaspēku. Izmantojot ražošanas līdzekļus, strādnieks ražo jaunas preces, kas kļūst par kapitālista īpašumu. Šī procesa būtiskākais aspekts ir attiecība starp to, ko strādnieks saražo, un to, cik viņam tiek maksāts, abus mērot reālās vērtības izteiksmē. Ciktāl darba līgums ir “brīvs”, to, ko darbinieks saņem, nenosaka viņa saražoto preču reālā vērtība, bet gan viņa minimālās vajadzības un kapitālistu darbaspēka prasības attiecībā pret to darbinieku skaitu, kas konkurē par darba vietām. Ir svarīgi saprast, ka pat teorētiski darbinieka samaksu nenosaka viņa produkta vērtība.

Privātais kapitāls mēdz koncentrēties nelielā skaitā, daļēji kapitālistu savstarpējās konkurences dēļ un daļēji tāpēc, ka tehnoloģiskā attīstība un pieaugošā darba dalīšana veicina lielāku ražošanas vienību veidošanos uz mazāku rēķina. Šīs attīstības rezultāts ir privātā kapitāla oligarhija, kuras milzīgo varu nevar efektīvi ierobežot pat demokrātiski organizēta politiskā sabiedrība. Tas ir taisnība, jo likumdošanas institūciju locekļus izvēlas politiskās partijas, kuras lielā mērā finansē vai citādi ietekmē privātie kapitālisti, kuri praktiski atdala vēlētājus no likumdevēja. Sekas ir tādas, ka tautas pārstāvji faktiski nepietiekami aizsargā mazāk privileģēto iedzīvotāju slāņu intereses. Turklāt esošajos apstākļos privātie kapitālisti neizbēgami tieši vai netieši kontrolē galvenos informācijas avotus (presi, radio, izglītību). Tādēļ atsevišķam pilsonim ir ārkārtīgi grūti un pat vairākumā gadījumu pilnīgi neiespējami nonākt pie objektīviem secinājumiem un saprātīgi izmantot savas politiskās tiesības.

Ražošana tiek veikta peļņas, nevis patēriņa nolūkos. Nav paredzēts, ka visi, kas spēj un vēlas strādāt, vienmēr varēs atrast darbu; gandrīz vienmēr pastāv "bezdarbnieku armija". Strādnieks pastāvīgi baidās zaudēt darbu. Tā kā bezdarbnieki un slikti apmaksāti darbinieki nenodrošina ienesīgu tirgu, patēriņa preču ražošana ir ierobežota, un sekas ir lielas grūtības. Tehnoloģiskā attīstība bieži vien noved pie lielāka bezdarba, nevis darba sloga atvieglošanas visiem. Peļņas motīvs apvienojumā ar konkurenci starp kapitālistiem ir atbildīgs par nestabilitāti kapitāla uzkrāšanā un izmantošanā, kas noved pie arvien smagākām depresijām. Neierobežota konkurence noved pie milzīgas darbaspēka izšķērdēšanas un pie tā indivīdu sociālās apziņas kropļojuma, ko jau minēju iepriekš.

Šo indivīdu kropļošanu es uzskatu par kapitālisma ļaunāko ļaunumu. Visa mūsu izglītības sistēma cieš no šī ļaunuma. Studentam tiek ieaudzināta pārspīlēta konkurences attieksme, un viņš tiek apmācīts pielūgt ieguves kārumu kā sagatavošanos savai nākotnes karjerai.

Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens veids, kā novērst šos nopietnos ļaunumus, proti, izveidojot sociālistisku ekonomiku, ko papildinātu izglītības sistēma, kas būtu orientēta uz sociāliem mērķiem. Šādā ekonomikā ražošanas līdzekļi pieder pašai sabiedrībai un tiek izmantoti plānveidīgi. Plānveida ekonomika, kas pielāgo ražošanu sabiedrības vajadzībām, sadalītu veicamo darbu starp visiem darbspējīgajiem un garantētu iztiku ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam. Indivīda izglītība, papildus viņa iedzimto spēju veicināšanai, censtos viņā attīstīt atbildības sajūtu par līdzcilvēkiem, nevis slavinātu varu un panākumus mūsu pašreizējā sabiedrībā.

Skaidrība par sociālisma mērķiem un problēmām ir ārkārtīgi svarīga mūsu pārejas laikmetā. Tā kā pašreizējos apstākļos brīva un netraucēta šo problēmu apspriešana ir nonākusi spēcīga tabu pakļautībā, es uzskatu, ka šī žurnāla dibināšana ir svarīgs sabiedrisks pakalpojums.

Daudzos reģionālajos konfliktos pēdējo desmitgažu laikā abas karojošās puses ir saņēmušas finansējumu no tiem pašiem starptautiskajiem finanšu tīkliem — investīciju fondiem, banku grupām un “neatkarīgām” struktūrām, kas formāli darbojas dažādās pusēs. Šāda konstrukcija ļauj kontrolēt kara ilgumu, intensitāti un rezultātus, vienlaikus gūstot gan politisku, gan ekonomisku labumu.
Papildus bruņotajiem konfliktiem tiek mērķtiecīgi kultivētas arī ideoloģiskās, kultūras un sociālās plaisas, kas novērš sabiedrības saliedēšanos. Tā vietā tiek uzturētas nepārtrauktas identitāšu sadursmes — etniskās, dzimuma, reliģiskās, politiskās. Šāda fragmentācija kalpo kā efektīvs mehānisms, lai novērstu vienotu pretestību dominējošajai kārtībai. Zīmīgs fakts - daudzām pretējām politiskajām kustībām, sākot no galēji kreisajām līdz galēji labējām, ir vieni un tie paši finansētāji. Tas ne vienmēr nozīmē tiešu manipulāciju, bet skaidri norāda uz spēlētāju interesēm sociālās nestabilitātes uzturēšanā kā veidā, kas palīdz novērst strukturālas pārmaiņas.Viena no izsmalcinātākajām ilgtermiņa varas uzturēšanas metodēm ir “kontrolētās opozīcijas” koncepcija — ideoloģiju, kustību un līderu radīšana, kas šķietami iemieso sistēmas kritiku, bet patiesībā darbojas tās robežās. Šī stratēģija, kuras saknes meklējamas jau renesanses laikmeta Venēcijā, ir evolucionējusi līdz mūsdienu politiskajam un mediju teātrim, kur alternatīva bieži vien ir tikai vēl viena maska tai pašai varas struktūrai.
Mūsdienās daudzas “radikālās” vai “alternatīvās” kustības, kas deklarē opozīciju globālajai kārtībai, ir piesaistītas finansējuma avotiem, kas ir cieši saistīti ar pašas sistēmas ekonomisko un politisko mugurkaulu. Šie avoti var būt globālie fondi, korporatīvie mecenāti vai valsts atbalstītas programmas, kas pasniedz sevi kā “neatkarīgas”. Analizējot šādu kustību budžetus, parādās skaidra aina — ievērojama daļa finansējuma nāk no tiem pašiem fondiem, kas sponsorē valdības projektus, institucionālās reformas vai pat militārās operācijas.Īpaši jūtama ir “alternatīvo mediju” loma. Tie bieži uzstājas kā sistēmas kritiķi, taču kritika reti kad pārsniedz pieļaujamos ideoloģiskos rāmjus. Fundamentālie jautājumi — par reālo varas struktūru, finanšu kontroles mehānismiem vai globālās pārvaldes arhitektūru — tiek apiets vai virspusēji aplūkots. Rezultātā tiek radīta ilūzija par brīvu informācijas apriti un viedokļu dažādību, vienlaikus saglabājot status quo. Vairākas vadošās “antiglobalizācijas” un “antikorporatīvās” organizācijas, kas publiski nosoda lielās kompānijas, saņem netiešu vai tiešu atbalstu caur grantu programmām, “ilgtspējīgas attīstības” iniciatīvām un korporatīvās sociālās atbildības (CSR) mehānismiem no tām pašām korporācijām, kuras it kā ir viņu kritikas objekts.Gan kontrolētais konflikts, gan simulētā opozīcija kalpo vienam mērķim — saglabāt sistēmisko kontroli, novēršot patiesi neatkarīgu un radikālu pārmaiņu iespēju. Šo mehānismu smalkums un efektivitāte slēpjas tajā, ka tie darbojas nevis ar atklātu vardarbību, bet ar informācijas vadību, psiholoģiskiem mehānismiem un sabiedrības uztveres modelēšanu. Kamēr sabiedrība tic, ka tai ir izvēle, bet šī izvēle tiek rūpīgi iestudēta, vara paliek stabila un neapdraudēta.

Psiholoģiski vīrišķīgam vīrietim var neizdoties ilgi un harmoniski sadzīvot ar psiholoģiski sievišķīgu sievieti. Agrāk vai vēlāk nesaderība var sākt traucēt. Iespējams, tādam vīrietim vieglāk saprasties ar psiholoģiski vīrišķīgu sievieti, un arī otrādi – saknē sievišķīgam vīrietim vienkāršāk un ērtāk būt kopā ar sievišķīgas psihes konstitūcijas īpašnieci.
Ko tad es īsti domāju, kad saku „psiholoģiski vīrišķīgs” vai „psiholoģiski sievišķīga”?
Vīrišķība, ja atmetam virspusību un aroganci, ir vērsums uz garīgo procesu. Sievišķība savā dziļākajā būtībā ir orientēšanās uz materiālo procesu. Uz māti Zemi. Varbūt sakritība, tomēr Svētajā Trīsvienībā visi trīs personāži ir vīriešu dzimtes.
Mūsu sugas vēsture (līdz pat 20.gs. beigām) ir prasījusi no sievietes māku krāt un taupīt. Jo citādi pašai un bērniem var neizdoties izdzīvot nākamo ziemu. Vīrietim, turpretim, allaž ir bijusi iespēja atdot mielasta pārpalikumu sievietei (arī apmaiņā pret seksu) vai ziedot dieviem, lai no rīta atkal ietu laukā, mežā, kalnos un nomedītu nākamo zvēru. Jā, arī sievietes varēja nolikt mazuli uz celma un ātri, ātri salasīt ogu sauju, noķert ķirzaku vai vāveri, lai atgrieztos, pirms lācis ir bērnu apēdis. Tomēr raugoties evolūcijas procesa šķērsgriezumā, nevar noliegt, ka dzimumu iespējas, prioritātes un funkcijas ir bijušas visai skaidri nošķirtas. Līdz ar ko gadu simttūkstošos veidotais vīrišķais arhetips ir krietni mazāk ieprogrammēts krāt un taupīt, ja salīdzinām ar tā sievišķo pretmetu.
Arī bioloģiski starp dzimumiem pastāv milzīgas atšķirības. Sievietei no dzimšanas ir dots fiksēts olšūnu skaits, kuras iet tikai mazumā. Tātad jau atkal – ir jātaupa! Ir rūpīgi jāizsver, kā tās izmantot. Vīrieša organisms katru dienu ražo jaunus spermatozoīdus, kurus nebūt nav žēl atdot pasaulei. Jo rīt būs atkal jauni vietā.
Augšminēto iemeslu dēļ vīrietis – izmisīgs mantas krājējs, kapeikas dancinātājs būtībā manifestē savu psiholoģisko sievišķību. Savukārt sieviete, kura ir spējīga ne tikai apzinīgi krāt, bet arī bez aprēķina atdot, ir zināmā mērā psiholoģiski vīrišķīga būtne. Protams, nekas nav cieši duāls, jebkuras iezīmes piemīt un izpaužas zināmu diapazonu ietvaros. Te pieskaramies dominējošiem stāvokļiem – tuvāk diapazonu ekstrēmiem.
Mēs jau krietni sen dzīvojam matriarhātā, kur valda mantiskie, sievišķie dzīves aspekti un materiālisms, kuru nevaram ignorēt. Rietumu pasaulē Lielās Mātes uzvaras gājiens iesākās līdz ar Renesansi. Tēva garīgā loma un nozīme ir pakāpeniski devalvēta un mūsdienās gandrīz izskausta. Zēni un meitenes bieži aug bez tēva vai sievišķīga, butafora, psiholoģiski kastrēta tēva klātbūtnē, un izaug bez pienācīgas izpratnes par daudziem svarīgiem jautājumiem. Lielās Mātes instinktu vadītas māmiņas viegli šķiras no vīriem, lai savu dēlu audzinātu kā savu ideālo, pareizo vīrieti. Dabiski, ka vēlāk tām pašām Tēva kastrētājām nākas žēloties, ka vairs nav palicis īstu vīriešu, kam izdot savas meitas.

Kapitālisms jeb alkatības un savtīguma reliģija iet roku rokā ar tā efektīvo vadības stratēģiju – Babilonijas talmudismu, un kulminē fašismā. Sociālisms un no tā izrietoša plānveida ekonomika savā saknē sapas ar Kristus līdzcietības vēsti. Dzīvnieciskie instinkti pretnostatījumā humānismam. Tāda ir elementārā sūtības būtība un cilvēces vēstures svarīgākā pretstāve, kuru ikvienam naivam un ilgas desmitgades talmudistu zombētam smadzeņu podiņam būtu karmiski svētīgi ielāgot.

Feniķijā tika izgudrots tikai līdzskaņus ietverošs alfabēts — vienkārša, bet šifrēta rakstības sistēma, kas lasāma tikai iesvētītajiem. Melkarta, tirdzniecības un navigācijas dieva kults nodrošināja lojalitāti tīklā, tempļiem kalpojot kā administratīviem un kriptogrāfiskiem centriem.
Līdz 4. gadsimtam p.m.ē. feniķieši izveidoja vairāk nekā 300 tirdzniecības punktus no Spānijas līdz Indijai, kuri funkcionēja kā komerciāli un izlūkošanas centri ar lokālajām faktorijām datu vākšanai un analīzei. Feniķieši turēja jūras maršrutus un kartes slepenībā, lai saglabātu tirdzniecības monopolus.
Kartāga, feniķiešu kolonija, pilnveidoja pārvaldības modeli kā oligarhiska republika. Pēc Pirmā pūniešu kara Barku dinastija izveidoja daļēji neatkarīgu valsti Spānijā, integrējot vietējās elites. Kadisa kalpoja kā galvenais Atlantijas centrs ar navigācijas karšu arhīviem, kas ietekmēja vēlākos pētniekus, piemēram, Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā. Feniķieši atstāja  pēdas etrusku un venetu kultūrā ar tirdzniecības, kopīgu alfabētu un reliģisku prakšu palīdzību paplašinot savu ietekmes tīklu Itālijā.
Būdami pionieri finanšu instrumentu, piemēram, kredītvēstuļu un jūras apdrošināšanas ieviešanā, feniķieši nodrošināja sev tādu ekonomisku ietekmi, kas pārsniedz militāro spēku. Feniķiešu metodes tirdzniecības, informācijas un finanšu kontrolē ietekmēja vēlākās sistēmas, no Venēcijas līdz mūsdienu globālajiem tīkliem.

Carefully observe how a person treats people who are powerless.
Understand that if you end up powerless, that is how they will treat you.

1.      Cīņa par kapitālu, kapitāla koncentrāciju savās rokās (2500 gadus ilgusi un ar uzvaru noslēgusies cīņa).
2.      Cīņa pret kristietību (2000 gadus ilgusi cīņa pret humāno, cilvēcisko vērtību uzstādījumu).
3.      Liekas kļuvušās cilvēces daļas likvidācija (tehniskas dabas uzdevums, izpildāms un izpildes procesā esošs).
Par katru no trim var sarakstīt un sarakstīts daudz. Uzvarētājs ir zināms, vērojam fināla akordus.

Kad Čingishans aplenca Buhāru, viņš nespēja to iekarot ar pirmo uzbrukumu, tāpēc uzrakstīja pilsētas iedzīvotājiem: "Tas, kurš ir mūsu pusē, ir drošībā."Buhāras iedzīvotāji sadalījās divās grupās. Vieni atteicās pakļauties Čingishanam, bet otri piekrita.
Čingishans uzrakstīja tiem, kas piekrita: "Ja jūs palīdzēsiet cīnīties pret tiem no jums, kas atteicās, mēs jums atdosim pilsētu." Tā viņi ievēroja viņa pavēli, un starp abām grupām izcēlās karš.

Beigās "Čingishana atbalstītāji" uzvarēja, bet iekarotāji paņēma ieročus un sāka viņus nogalināt. Čingishans teica: "Ja viņi būtu bijuši uzticīgi, tad nebūtu nodevuši savus brāļus mūsu dēļ, kad mēs viņiem bijām svešinieki…"

Morāle: Tas, kas reiz nodevis, nodos arī otrreiz.
Arābu vēsturnieks Ibn al-Asīrs (1160.–1234.).

Mūsu platuma grādos satiekas divas atšķirīgas civilizācijas – tā, kura divarpus gadu tūkstošu gaitā pakāpeniski nonākusi sātaniskās, parazītiskās, antihumānās Babilonijas gūstekņu korporācijas varā un strauji tuvojas savai futuro-arhaiskajai pārformatizācijai, un otra - līdz galam nepakļautā, līdz galam neizlaupītā, līdz galam morāli nedegradētā Hiperborejas pēctecības pasaule.
Gluži kā iepriekšējos gadsimtos, ikviena pērkama "elite", vietējā loža un ordenis joprojām pārstāv un virza korporācijas dienaskārtību, saviem taustekļiem aptverot ikvienu planētas nostūri. Tomēr jākonstatē, ka šo divu civilizāciju dziļākais psihoģenēzes audums  ir atšķirīgs. Vienas neizbēgamo pašiznīcību un otras nepakļāvību tomēr nevar izskaidrot tikai ar vēsturisku nejaušību vai veiksmju un neveiksmju virteni.
Jācer, ka Hiperborejas saknes daļa no mums sevī vēl atklās. Šobrīd kā viegli manipulējams un zombējams sociums nespējam atšifrēt un neizjūtam dabisku riebumu pret liekulīgi un glīti iesaiņotām, bet būtībā necilvēcīgām, zemu instinktu un nāves kulta diktētām antivērtību sistēmām. Ja vien līdz atskārsmes mirklim nebūsim visi līdz pēdējam aizgājuši vēsturē pa mums laipni iezīmēto taku.

A question of paramount importance for understanding 21st century global game - to what extent the cabal controls "collective Putin", i.e. the decision making process at the top of Russian elites.
We are seeing that there is little to no resistance from collective Putin to depopulation, transhumanism and digital slavery imperatives - the most important parts of the cabal's long game.
Could it be that US / China / Russia / EU relations and geopolitical dynamics got many different scripts and game plans that are all acceptable as long as none of these geopolitical "powerhouses" stray away from the aforementioned priorities?
Could it be that development of Russian supersonic supremacy, demise of NATO, rise of BRICS, power shifts among macro-regional players, as well as different outcomes for current and imminent regional / intracontinental / civil wars that depopulate well without threatening to wipe out the globe, are all acceptable to the cabal?
Could it be that us, human beings have no hope left whatsoever?

Recent acts in the play of many centuries, following 19th century Bismarck and Palmerston revelations as to what must be used to defeat Russia, following WW2 and year 1990:2014-2021: Drum roll,,, The time is ripe. Here we go again, trying to beat Russia at war, change the regime, split Russia up, extract natural resources.
2023: Nah, it's not working, Russian new supersonic weapons are for real, the sanctions don't weaken Russia, Global South now see clearly what our "rules" are all about, and most of the globe now hate our puppets more than ever.
2024: Hey, let's install Trump (let him win this time around), let him distance US from the war, and once again push united Europe into hot war with Russia, while keeping US safe.
While Europe is cooking, Peter & Elon kids will (under conservative-populist masquerade and while pretending to be fighting globalism, muhahaha) greatly accelerate digital slavery and transhumanism agenda.
We also let Trump punish our devoted libtard elites, they deserve to be punished for failing to execute wokeism and plandemic schemes anyway.
2025: Putin: hey, guys, still wanna piece of our natural resources? Let's talk. We may design a more profitable solution than yet another Euro-Russian war, mates. And if you choose war, we are not letting US off the hook, regardless of its NATO membership or rushed exit.
To be continued...

«Западная цивилизация, которая таким способом сложилась, сложилась в момент, когда они поделили все на этику, эстетику и гносеологию. И сказали: есть истина, которая не обязательно красива, есть красота, которая не обязательно этична, есть этика, которая не обязательно красива. А русские сразу сказали: „Ёлки с дымом! Этика, эстетика, гносеология — это все хорошо, а где Бог? Такой, чтобы он был и красивый, и умный, и нравственный. Где синтез?“ И внутри этого синтеза все время держится русская цивилизация, которая грезит этим синтезом, а не дифференциацией», — заключил Кургинян.

Pasaules vēsturē haosa nav. To caurvij oligarhiskā kapitāla kāpšana uz absolūtu pasaules varu.
Teritoriāli hierarhiskie cilvēka apziņas instinkti, mantkārība, godkārība nosaka šī mērķa neizbēgamību.
Vienīgais ontoloģiskais spēks, kurš nosodījis dzīvniecisko instinktu absolūtismu, bija kristietība. Lai kristietība neiejauktos, Eiropa un pasaule ar reformācijas palīdzību no tās tikusi attīrīta.
Kvestā pēc absolūtas pasaules varas var uzvarēt tas, kurš spēj caur gadsimtiem uzturēt un pilnveidot sociālās kontroles tehnoloģijas, un tie ir oligarhiskā kapitāla klani.
Tāpēc lielkapitālam nepakļautās monarhijas tika sistemātiski dēmonizētas un iznīcinātas karos vai sociālos satricinājumos, vai pārveidotas parlamentārās – parlamentus viegli pakļaut dominējošajam kapitālam.
Pašsaglabāšanās nolūkos vairums veco monarhiju ir formāli radniecībā saplūdušas, bet faktiski – pakļāvušās globālajam oligarhātam, kļūstot par tā propagandas un mārketinga struktūrvienībām.
Ikviena cita, lielkapitālam nepakļāvīga varas vertikāle, kurai izdodas noturēties neskartai ilgāk par 5-10 gadiem, tiek pasludināta par diktatorisku un likvidējamu jebkuriem līdzekļiem.
Cīņa par stratēģisko sociālās kontroles vadību gandrīz ikviet pasaulē ir beigusies ar demokrātijas simulakra ieviešanu – tās ir institūcijas, kas nodrošina lokālo varas vertikāļu iegremdēšanu taktiskajā vadības līmenī, novēršot stratēģiskās ambīcijas.

Jautājums: Which countries have low iodine in soil?
ChatGPT atbilde:
"Countries with low iodine in their soil are typically those that are far from the coast, where iodine is naturally present due to oceanic influences. These areas often suffer from iodine deficiency, and the population may rely on iodized salt to meet their iodine needs. Some countries and regions with low iodine in their soil include:
India: Many areas, particularly those in the central and northern regions, have low iodine levels in the soil.
China: Inland regions, particularly the western and northern parts of China, have soils with very low iodine content.
Nepal: The soil in Nepal, especially in the Himalayan region, tends to have low iodine levels.
Pakistan: Similar to neighboring regions, parts of Pakistan, especially those away from the coast, have low iodine in the soil.
Sub-Saharan Africa: Many landlocked countries in this region have low iodine levels in their soil, which contributes to iodine deficiency in the population. This includes countries like Ethiopia, Uganda, and Kenya.
Central Asia: Countries such as Kazakhstan, Uzbekistan, and Turkmenistan have low iodine levels in their soil, especially in their inland areas.
Mongolia: The soils in Mongolia are also generally iodine-poor due to its landlocked and continental position.
Eastern Europe: Some areas, such as parts of Ukraine and Belarus, also have lower iodine levels in their soil.
In these regions, iodine deficiency can lead to health issues like goiter, cognitive impairments, and developmental problems, which is why many of these countries have introduced measures like iodized salt to combat iodine deficiency."

Babilonijā dažādu apstākļu (sakritības) {likumsakarīgā} rezultātā radās unikāls ekonomikas un socioģenēzes veidojums, kurš kopš tā laika ir ietekmējis un joprojām turpina ietekmēt ikvienu nozīmīgu procesu un vēsturisku trajektoriju visā pasaulē – Babilonijas bēgļu korporācija. To var dēvēt arī par tīklveida etnosu vai sociālo operatoru, kurš iemanījās gūt pastāvīgu, milzīgu renti aizdevumu (augļošanas), finanšu, tirdzniecības operācijās.
Korporācijas tīklojums, kurš pakāpeniski aptvēra lielāko zemeslodes daļu, sniedza tai pieeju daudziem bāzes sociumiem un neierobežotiem barības resursiem, ļaujot tai laika gaitā sasniegt nepieredzētu ietekmes un (neafišētas) varas mērogu. Korporācijas unikalitāti noteica sociālā operatora loma (kā pretmets etnosiem - ģeofiziskās lokācijas operatoriem, kuri vērtību rada satiksmē ar zemi un kontekstā ar zemes auglību) – spēja slaukt bāzes sociumus, pašai korporācijai paliekot stabilai un neasimilētai.
Iepriekš lielākos panākumus kapitāla koncentrācijā, lielkapitālu izveidē bija sasniegusi Feniķija, kuras slaucamā govs bija jūras tirdzniecība un tajā gūstamā ekskluzīvā, kolosālā rente. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, iespējams, šo divu lielkapitāla klasteru apvienošanās – pēc Feniķijas kapitālu piespiedu migrācijas uz Kartāgu un vēlāk uz Ziemeļitāliju, bija neizbēgama vēsturiska konsekvence. Kapitāla neapturamā alkatība nosaka tā tieksmi pēc iespējas straujāk vairoties, iegūt pieaugošu ekonomisku ietekmi, kuru vēlāk viegli konvertēt politiskā varā.
Korporācijas energoefektivitāti noteica arī tās ekonomiskās elites mobilitāte, spēja mainīt lokācijas, adaptēties jaunos bāzes sociumos, nezaudējot prasmes izvilināt no šiem sociumiem nesamērīgu renti par saviem „pakalpojumiem”. „Korporatīvās kultūras” pamatpostulāts bija un ir izredzētība – tā samazina asimilācijas riskus, cementē kosmopolītismu un vienaldzību pret bāzes sociumiem. Gluži kā aukstasinīgs, nežēlīgs zirneklis, korporācija gadsmitu pēc gadsimta pārlūko tīkliem apvīto planētu, ik reizi atrodot pa gardam kumosiņam savas nedzēšamās alkatības un varas kāres realizācijai.
Sistēmiska bagātināšanās uz cilvēku nelaimju un vājību rēķina, nesamērīga augļošana visos laikos likusi krāties sabiedrības dusmām pret pašpasludināti izredzētajiem svešiniekiem. Saprotams, ka dusmu izpausmes reti skārušas korporācijas finanšu eliti, agresiju allaž uzņēmuši saredzamie un aizsniedzamie korporācijas zemākie slāņi – brīvo arodu meistari, ierēdņi, kalpotāji, utt.
Kristietība radās kā atbilde uz taisnīguma pieprasījumu – taisnīguma un humānisma kā pretmeta necilvēcīgajai, zemo bioloģisko instinktu, elitārisma un nacisma caurvītajai korporatīvajai „ētikai”.
Ikvienam ir dota izvēle. No vienas puses – savtīgumu attaisnojoša morāle, kura pakārtota bioloģiskajām, psihes hormonālo kontūru (fokuss - ēdiens, sekss, statuss un to ilgtspēja) diktētajām vajadzībām. Tai var dot daudzus dažādus apzīmējumus, maigākais no kuriem būtu „protestantu ētika”.
No otras puses – kristīgā ortodoksa jeb „Jēzus sacelšanās” diktētā morāle, kura piedāvā autonomiju no bioloģiskajiem dzinuļiem. Tās centrā – taisnīguma izjūtas meklējumi, un realizācijas instruments – nesavtība.
Vai dzīšanos pēc drupačām var saukt par brīvību un dzīves jēgu?
Neraugoties uz korporatīvās rokasgrāmatas antihumāno raksturu un zooloģisko būtību, nevar noliegt, ka Babilonijā notikusī pagānu reliģiju adaptācija sociālā operatora vajadzībām kļuva par ārkārtīgi būtisku pasaules vēstures mezgla punktu. Cilvēce pakāpeniski nonāca neticami stabilas un energoefektīvas tīklveida struktūras varā, kuras resursu un ietekmes agregāts pārspēj jebkuru citu egregoru, turpina noteikt civilizācijas morālo stagnāciju, turpina resursu koncentrāciju savās rokās, un ir tuvu ikviena „liekā cilvēka” ķermeņa, prāta un gara pilnīgai pakļaušanai un eventuālai utilizācijai.

1889.gada Japānas Konstitūcijā formulētā kokutai doktrīna noteica, ka Japānas unikālajam valstiskumam piemīt dievišķa izcelsme. Konfuciānisma iedvesmots, japāņu sintoisms, kas deklarēja japāņu nācijas izredzētību, īpašo gara spēku, utt., kļuva par nacionālistiskās ideoloģijas pamatu, attaisnojot jebkuru imperatora un tā varas vertikāles lēmumu un rīcību.
Pēc sakāves Otrajā Pasaules karā, 1946.gada 1.janvārī imperators vērsās pie tautas, atsakoties no savas dievišķās dabas un japāņu nācijas īpašās misijas, un tas iezīmēja sintoisma atdalīšanu no valsts un nācijas ideoloģijas.
Tomēr izredzētība jau bija paspējusi nest ražu.
Naņdzjinas slaktiņš bija pēc Naņdzjinas ieņemšanas japāņu karavīru veikta pilsētas iedzīvotāju masveida nogalināšana Otrajā Ķīnas-Japānas karā. Tas norisinājās sešu nedēļu garumā, sākot no 1937.gada 13.decembra. Šajā periodā tika nogalināti 300,000 civiliedzīvotāju un karagūstekņu. Slaktiņu papildināja masveida izvarošana un laupīšana.
1942.gada februārī un martā Singapūrā tika nogalināti līdz 90,000 Ķīnas iedzīvotāju, kurus japāņi uzskatīja par naidīgi noskaņotiem. Ķīniešu karagūsteņi tika nogalināti sistemātiski, pēc Japānas kapitulācijas atradās tikai 56 dzīvi ķīniešu karagūstekņi, kuri tika atbrīvoti.
1945.gada februārī Filipīnās Manilas slaktiņš izdzēsa 100,000 civiliedzīvotāju dzīvības, kopumā okupācijas laikā no japāņu rokām dzīvību zaudējot katram 20-tajam filipīnu iedzīvotājam.
Saskaņā ar Havaju Universitātes politoloģijas profesora Rūdolfa Rummela aplēsēm, laikā no 1937.g līdz 1945.g. japāņu militāristu pļauja atnesusi Ķīnai, Korejai, Indonēzijai, Filipīnām, Malaizijai 6 miljonus lielus civiliedzīvotāju upurus.
Izredzētība ir tāda lieta. Un tie ir daži desmiti izredzētības gadu. Iedomājiet 2,500 gadus un planetāru mērogu.

Vecās Derības (u.c. saistītās dokumentācijas) princips: radniecība, korporatīvās intereses ir augstāk par cilvēcību. Jaunās Derības (Kristus) princips: cilvēcība stāv pāri radniecībai un korporatīvajām interesēm. Your life, your choice.

Šaha spēles amatierim, kura plānošanas dziļums nepārsniedz trīs gājienus, un kura spēles saturs ir spontāna, situatīva uznirstošo risku optimizācija, nebūs izprotams lielmeistara, kura padsmit gājienus dziļo plānošanas horizontu papildina intuitīvs pozicionālās dinamikas novērtējums, veikts figūras upuris.
Amatierim nav atšifrējams vai aizsniedzams pat taktiskais vadības līmenis un tajā veidotās mērķtiecīgās manipulācijas, nemaz nerunājot par stratēģisko vadības kontūru, tāpēc vienīgais veids, kā amatieris spēj uztvert notiekošo, ir - kļūda, novirze, nejauša apstākļu sakritība.
Viss, kas notiek stratēģiskajā vadības līmenī, kā arī lielum lielā daļa no taktiskās vadības risinājumu projekcijām uz spontānajā risku vadības līmenī operējošā amatiera lēmumu pieņemšanas lauku, ir tā redzes vērsumam neaizsniedzamas. Tas viss viņam ir sazvērestības teorijas.

„Brīvā konkurence” ir kapitālisma romantiķu svētā govs. Liberālu augstskolu indoktrinēti studenti sākotnēji tic tās iespējamībai, lietderībai un maģijai. Reālajā dzīvē kapitāla bezierunu dziņa bezgalīgi vairoties translējas korporatīvajās interesēs, nepieciešamībā dažādiem līdzekļiem ierobežot konkurenci, veidot karteļus, oligopoliskus un monopoliskus nozaru stāvokļus.
Mēroga ierobežojumi izslēdz vienlīdzīgas konkurences iespēju – liels kapitāls var atļauties gan radīt sev labvēlīgus konkurences apstākļu izkropļojumus, gan veidot ienākšanas barjeras savos tirgus segmentos. Kapitālisma vēstures mērogā „minūti pirms pusnakts” izdomātie administratīvi-kosmētiskie (un lielkapitāla viegli ietekmējamie) konkurences veicināšanas uzpurņi veido publiskas ticamības efektu, kurš domāts saldās teorijas stadijā iestrēgušajiem. Oligopola un monopola acīmredzamās sekas ir preču un pakalpojumu kvalitātes kritums un darbaspēka atalgojuma īpatsvara pastāvīgs samazinājums.
Resursu deficīts rada konkurenci par tiem. Globālas resursu pietiekamības apstākļos - konkurence nav nepieciešama. Visas paradigmas, skolas, mācības, teorijas, kuras balstītas uz resursu deficīta stāvokli ekosistēmā, drīkst pakāpeniski novirzīt papīrgrozā. Šodienas pasaulē tehnoloģiskā bāze un skaitļošanas jaudas ļautu uzturēt ilgtspējīgu, globālu plānveida ražošanas un sociāli samērīgas sadales ekonomiku. Visa kapitālistiskā, dabiski imperiālistiskā ekonomiskā sistēma, kurai kājas aug no preču-naudas aprites iesākumiem, un kurā uzvarējusi 2500 gadus senā, radanītu un „Babilonijas gūstekņu” korporatīvās reliģijas agresīvā sociopātija, ir barbarisms un atavisms.
Kapitālisma būtība slēpjas alkatībā - nebeidzamā peļņas kārē, kapitāla koncentrācijā un nozaru monopolizācijā, pārrobežu ekspansijā jeb koloniālajā imperiālismā, īstenojot nevienlīdzīgas apmaiņas mehānismus perifērijā. Vallerstainam taisnība – lielkapitāls allaž izmanto valsts varu kā instrumentu savu mērķu sasniegšanai. Valsts varas, t.sk. tās represīvo instrumentu darbība lielkapitāla interesēs – tā ir fašisma definīcija.   
Šī planēta nu ir apēsta, tālākai ekspansijai vairs nav telpas, finanšu piramīdas ir sen pāraugušas savas Ēģiptes vecmāmiņas. Vēl kādu laiku vēzis var ēst atliekas, līdz galam iznīcinot vidusšķiru un panākot maksimālu noslāņošanās gradāciju – kad 0.01% procentam indivīdu piederēs 99.99% zemeslodes resursu un aktīvu.
Tomēr kapitālisma strupceļš ir skaidri saredzams – bez pieprasījuma tas nevar pastāvēt, organismā, kurš badojas, vēzis neaug. Kad cilvēks vairs neražo virsproduktu, kuru iespējams piesavināties, cilvēks kļūst kapitālam lieks. Naudas saimnieku uzsapņotajai nākotnei – digitālajam feodālismam pie kardināli samazināta pasaules iedzīvotāju skaita ir iespējams likt pretī humānu plānveida ekonomikas un taisnīguma paradigmu. Likt pretī, vai ne? Jā, tas būtu gluži kā notiesātais apelētu pie bendes atvēzētā cirvja, iezīmējot taisnīgas nākotnes, kopābūšanas un nesavtīgas sadarbības vīziju.

Ilgu laiku Švābijas iedzīvotāji ļāvās atkritumu neregulētas “aprites” priekiem, nešķirojot mājsaimniecības atkritumu izgāšanas vietas. Aiz sētas, ārpusē, jebkur - piecus soļus tālāk? Derēs. XV gadsimtā (1492) Virtembergas grāfs, nespēdams vairs izturēt apdzīvotajās vietās valdošo smirdoņu, sāka izdot rīkojumus, kuri noteica, ka atkritumus jāizved ārpus pilsētām, turklāt to jādara nakts laikā. Panākt šo rīkojumu izpildi izrādījās grūti, pat neiespējami – pie katra šķūņa kontrolieri nenoliksi.
Tad grāfs izdeva jaunu rīkojumu, un Švābijas pilsētas strauji kļuva tīras un kārtīgas. Rīkojums paredzēja, ka gadījumā, ja tavs kaimiņš vairākas nedēļas nav izvedis atkritumus, un tu neesi par to ziņojis, tad sodīti tiksiet jūs abi. Bet ja esi ziņojis, tad tev pienākas daļa no kaimiņa zemes. Rezultātā ikviens krietns pilsonis katru sestdienu demonstratīvi nodarbojās ar atkritumu izvešanu un teritorijas sakopšanu - lai izvairītos no kaimiņu tīkojumiem.
Švābijas pilsētās un ciematos iestājās ideāla tīrība un kārtība, kura turpmākajos gadsimtos ieguva kanoniska nacionālā kultūras raksturlieluma statusu (skat. arī kehrwoche, sākot ar XVIII gs.).

Vai ievērojot cilvēkveidīgo būtņu psihes konstitūcijas nemainīgos stūrakmeņus, pasaules vēsture zaudē haosa un nemitīgo nejaušību ērto iesaiņojumu? Vai tas ir teritoriāli hierarhiskais pamatinstinkts - alkatības, patmīlības un statusa tieksmes nedziestošais motors, kura ietekmē savulaik noticis lēciens no naturālās saimniecības uz preču-naudas attiecībām (pārprodukcijas saglabāšana un monetizācija), un kopš tā brīža norisinājusies sākotnēji lēna un pakāpeniska, taču arvien straujāka kapitāla koncentrācija?
Vai laikā līdz pat nesenajai gadu tūkstošu mijai nav radušies priekšnoteikumi, kuri ļautu/liktu dzīvnieciskajam pamatinstinktam atslābt, tāpēc oligarhiskā lielkapitāla mērķis nemainīgi ir bijis un ir visaugstākais, kas sasniedzams planētas ietvaros – absolūta pasaules vara? Planēta - manā kabatā? Vai balvai jānonāk vislielākā, visstiprākā, visļaunākā mērkaķa ķepās?
Vai dzīvniecisko instinktu antitēzes – Kristus mācības rašanās bija tikai veiksmīga nejaušība jebšu tomēr likumsakarīgi nobriedis „protesta balsojums” - humānās ētikas uzplaiksnījums? Vai kristietība ir tikusi reformācijas ceļā padarīta lielkapitālam nekaitīga? Vai demokrātijas visuresošā instalācija ir ļāvusi pazemināt lokalizētās, nacionālās varas rūpju loku no stratēģiskā uz taktisko vadības līmeni, atstājot stratēģisko vadību (izlaupīšanas tehnoloģiju pilnveidošanu) pārnacionālās, globālās oligarhijas rokās un padarot vietējās administratīvās varas vertikāli nekaitīgu, vāju un viegli ietekmējamu?
Vai mēs dzīvojam laikā, kad rodas priekšnoteikumi cilvēka psihes dziļo, teritoriāli hierarhisko instinktu iegrožošanai un, cik ironiski, pakāpeniskai reformācijai? Vai mēs uz šīs planētas beidzot esam iemācījušies saražot tik daudz, ka alkatība un varaskāre drīkstētu pamazām atkāpties un atmirt? Bet vai pasaule joprojām atrodas to spēku varā, kuri veidojušies, ņēmušies spēkā un ieguvuši globālu kontroli ne desmit un pat ne simt gados, bet gan gadu tūkstošu gaitā? Vai ievērojot lopiskā genocīda un citu noziegumu masu, ko tie pēdējās tūkstošgadēs paveikuši savā ceļā, ir pamats cerēt uz miermīlīgu sadošanos rokās un socioekonomiskās paradigmas maigu evolūciju humānisma virzienā?
Vai gluži kā darbarīks, kuru iespējams pielietot kā produktīvi, tā destruktīvi, arī XXI gadsimta tehnoloģijas var tikt izmantotas kā cilvēces paēdināšanai, tā likvidācijai? Un vai šobrīd vispār pastāv spēks, kurš gan vēlētos, gan arī spētu nostāties pretī triljonāru klanu tīkla kvēlajam sapnim atbrīvoties no tiem piederošo planētu apsēdušajiem 7 miljardiem „lieko ēdāju”? Laiks, protams, rādīs. Bet atļaujiet šaubīties.

Ikvienam (iz)turīgam vīrietim ir veselīgi kādubrīd nonākt relatīvā vai absolūtā nabadzībā. Pārbaudīt draugu īstumu, pārbaudīt savu gara spēku. Un visupirmkārt – pārbaudīt mīļoto sievieti. Tā ir iespēja notraukt rozā brilles un ieraudzīt pasauli tās patiesajās krāsās. Ja vien tādā veidā netiek uzkrauts vairāk par to, ko brilles zaudējušais spēj panest. Reālā pasaule, reālie cilvēki, reālie motīvi nav joka lieta.

Vieni kopš dzimšanas ir radīti valdīt, otri – pakļauties. Vieni pēc savas dabas ir brīvi, otri – vergi. Barbari ir no dabas paredzēti pakļaušanai, bet tie nevēlas pakļauties. Attiecības „saimnieks-vergs” ir dabiskas, un valstij ir jāstāv to sardzē. Vīna tvaiku murdziņi olīvkoku paēnā? Jā, tas ir Aristotelis, cita starpā. Izredzētajam lielkapitālam un izredzētajai oligarhijai gauži tīkams domu gigants.

Ja sociālekonomiskā sistēma nav balstīta zooloģiskajos instinktos, tad cilvēkam paliek izvēle – veidot zināšanu bāzi, krāt profesionālu pieredzi un tiekties uz līdzsvarotu personības struktūru vai arī nodoties spekulācijām, krāt pagrīdes kapitālu un pavadīt dzīvi garīgas stagnācijas vai deģenerācijas secīgajos stāvokļos.
Tādā sistēmā cilvēka dzīve sastāv no studijām, darba, sporta, kordziedāšanas, grāmatu grēdām un teātra abonementiem. Varbūt tikmēr kaut kur pagrabos spekulanti, maržināļi, deģenerāti šuj džinsus, pīpē zāli un sapņo par lielo laimes rubli.
Ja sociālekonomiskā sistēma IR balstīta zooloģiskajos instinktos, tad nekāda plašā izvēle nepaliek nevienam – vienīgais ceļš ir mantrausība, un sociāli akceptēto panākumu priekšnoteikums un multiplikators ir personiskā alkatības un bezkaunības sakausējuma tilpums.

Pasaule pazīst vēl vienu etnosu – sociālo operatoru. Šis etnoss neiedzīvināja izredzētības koncepciju un netiecās pēc pašu veidotas, ekskluzīvas administratīvās, tiesiskās un izglītības autonomijas. Šis operators ieguva faktisku autonomiju, atsakoties no bāzes sociumu administratīvajiem, tiesiskajiem un izglītības pakalpojumiem. Tā zemais socializācijas līmenis izslēdza asimilācijas risku un nepārsniedza socializācijas minimumu, kāds nepieciešams, lai strādātu izvēlētajās brīvajās profesijās.
„Babilonijas gūstekņu” tīklveida korporācija izveidojās no aristokrātiem, priesteriem, administratoriem, kvalificētiem amatniekiem, un tāpēc, gluži dabiski, tās aptverto nozaru klāsts bija tendēts uz intelektuālām, kvalificētām, ienesīgām brīvajām profesijām. Otra sociālā operatora specializācija bija mazāk kvalificētas un krietni mazāk ienesīgas brīvās profesijas – klejojoši mākslinieki, dresētāji, zirglietu meistari, u.c. Divi sociālie operatori nostājās brīvo profesiju spektra pretējos polos – ienesības un prestiža augšējos un apakšējos stāvos.
Asimilācijas novēršanas ziņā abas polaritātes allaž ir strādājušas vienlīdz labi. Ja savas izredzētības spārnotajam sociālajam operatoram asimilāciju izslēdz reliģiskais (varbūt saukt to par korporatīvo kultūru?) uzstādījums „skatīties no augšas” uz ikvienu bāzes sociumu, tad uz otru operatoru – mazkvalificētu klejotāju cilti (kura turklāt spītīgi nepakļaujas nekādai reliģiskai indoktrinācijai), paši bāzes sociumi parasti „skatās no augšas”, tādējādi izslēdzot sajaukšanās un saplūšanas iespējas.
Abiem sociālajiem operatoriem gan piemita līdzīgs „hobijs” – krimināla rakstura aktivitātes, ko stimulēja nosacīta juridiskā imunitāte un kolektīvā aizsardzība, kuru operators cenšas nodrošināt saviem locekļiem attiecībā pret bāzes sociuma pretenzijām. Un arī šeit abu operatoru intereses nekrustojās, tās koncentrējās dažādos „plauktos” – viens iespēju robežās nosmēla krējumu no maksātspējīgo ekonomikas subjektu slāņa, otrs specializējās sīkās blēdībās un zirgu zagšanā.

Lai arī tie augstu ceļ un tālu ved, tomēr bezkaunības talanti nav tas pats, kas prāta spējas vai sirds redzība. Kādā brīdī ar tiem var nepietikt.

Kad Jaunā Pasaule kļuva par ātrās bagātināšanās galveno avotu, Venēcijas lielkapitāli atdūrās pret pilsētas mēroga un Vidusjūras baseina objektīvajiem ierobežojumiem. Anglija atbilda jaunās lokācijas nepieciešamajiem parametriem, tomēr tobrīd tās monarhiskās tradīcijas vēl bija stipras. Un spēcīgas monarhijas ir mazāk prognozējamas attiecībā uz pakļaušanos lielkapitāla interesēm un stratēģijām. Angliju bija nepieciešams sagatavot, atvirzot monarhiju no stratēģiskās plānošanas uz administratīvās pārvaldes dimensiju, lai Anglijas projekts nekļūtu par Dženovas un Ibērijas simbiozes analogu.
Par pagaidu bāzi Venēcijas lielkapitāli izvēlējās Nīderlandi. Lai arī šīs teritorijas potenciāls nebija samērojams ar Anglijas kvalitātēm, tomēr tā atbilda pagaidu lokācijas minimālajiem kritērijiem:
·         neliela teritorija, tomēr ievērojami lielāka par Venēciju
·         ģeogrāfija un esošās ostas piemērotas transatlantisko komercmaršrutu iniciācijai
·         Nīderlandes ziemeļu provincēs iespējams zināmā mērā īstenot salu stratēģiju, no kontinenta puses nākoša militāra apdraudējuma gadījumā atverot slūžas un pat daļēji appludinot teritorijas
·         vājas monarhiskās tradīcijas, decentralizēta ekonomika un politiskā vara
·         veiksmīga pseidokristīgā reformācija, kristīgās morāles uzlikto ierobežojumu demontāža
Konkurence sugas ietvaros allaž ir nežēlīgāka par konkurenci starp sugām, tāpēc izdzīvot varēja tikai viens no diviem. Vai nu Dženovas – Ibērijas kontinentālais modelis, kurā lielkapitāls paliek monarhijas administratīvā un varas aparāta ēnā, vai arī Venēcijas oligarhiskā kapitāla modelis, kurš pats veido savus spēka instrumentus, laužot ceļu uz pilnīgu globālu dominanci.

Vai Kalvina iepriekšnolemtības doktrīnu – Dievs nolēmis vienus mūžīgai dzīvei, bet citus mūžīgām mokām, un nekādi cilvēka labie (vai sliktie) darbi nespēj šo sadalījumu mainīt – pareizāk būtu dēvēt par reliģiozo fašismu? Vai tā noraida cilvēka personisko atbildību par savām izvēlēm, atbrīvojot vietu psihes dzīvnieciskajiem instinktiem? Vai tas ir tikai loģiski, ka „pozitīvās iepriekšnolemtības” būtības sūtība ir izredzētība, kura jau atkal kā nemirstīgs pūķis paceļ savu galvu pār naivajo prātiem? Un vai tikpat dabiski, ka šādas koncepcijas ietvaros faktiskie panākumi mantas krāšanā apliecina cilvēka piederību Dieva izvēlēto kategorijai? Un kāds šai Vecās Derības pretīgajai reinkarnācijai sakars ar Kristus vēsti?

Izdzīvošanas programma. Fundamentāla, instinktīva fiziskā organisma dzīvības turpināšanas programma, kuras realizācija izpaužas fiziskās drošības un pārtikas meklējumos. Dabisko programmas realizācijas veidu – tiekšanos atrasties mātes/sava bara/cilts tuvumā, nomainījusi tiekšanās iegūt krāsainus metāla vai papīra gabaliņus, kurus atņemot, cilvēku pārņem bažas par izdzīvošanas iespējām.  
Teritoriāli hierarhiskā programma. Resursu deficīta apstākļos dominēšana palielina izdzīvošanas varbūtību, tāpēc arī šī programma ir „iešūta bāzes paketē”. Izpaužas sociāli aizgūtos dominēšanas un pakļaušanās rituālos, sociālajā viltībā, bara hierarhijas un teritoriālo pretenziju akceptēšanā un/vai manipulācijā. Augsts programmas aktivācijas līmenis ļauj pacelties hierarhijā, t.i. iegūt priekšrocības cīņā par ierobežotajiem resursiem. Robežstāvokļi – sociopātija, psihopātija.
Sugas atražošanas programma. Bāzes programma, kuras deformācija/deģenerācija palielina sugas izmiršanas varbūtību. Dzimumu bioloģiskās atšķirības diktē atšķirības arī psihes konstitūcijā. Agrīnās morāles normas dabiski izriet no nepieciešamības ierobežot genofonda degradācijas risku. Lielākā daļa morāles normu gan attiecas uz teritoriāli hierarhiskās programmas realizāciju, jo neierobežota teritoriāli hierarhiskās programmas aktivācija novestu pie tāda savstarpējas agresijas un iznīcināšanas līmeņa, kuru sugas atražošanas programma nespētu kompensēt.
Parasti indivīdā novērojama vienas, konkrētas programmas spēcīgāka aktivizācija. Kādam ir tendence vairīties no atbildības uzņemšanās, pārliekot to uz citiem/baru/sabiedrību; kāds ir tendēts ikvienu problēmsituāciju risināt no spēka pozīcijas; kāds allaž meklē morāli attaisnojamu situācijas risinājumu. Šeit slēpjas savstarpējas neizpratnes atslēga – indivīds a priori pieņem, ka otram ir identiska dominējošā smadzeņu bāzes programma.
Lai smadzeņu bāzes programmas strādātu bez atteikuma, organisma fizioloģiskajā kontūrā funkcionē hormonāls stimulācijas mehānisms, kura aktivācija ietver endogēno opiātu izraisītu eiforijas, sajūsmas, laimes sajūtu. Resursu deficīta apstākļos indivīdam situatīvi, retāk vai biežāk var kļūt pieejami dažādi, atšķirīgi paņēmieni, kuri sniedz pozitīvu hormonālo stimulāciju attiecībā uz katru no trim smadzeņu bāzes programmām.
Resursu pārpalikuma stāvokli sasniegušais indivīds var pēc vēlēšanās ik brīdi konvertēt tā rīcībā esošo resursu pārpalikumu pozitīvā hormonālajā stimulācijā, attiecinot to uz paša izvēlētu smadzeņu bāzes programmu. Tādējādi resursu (t.sk. metāla vai papīra gabaliņu) pārpalikuma stāvoklis kļūst par indivīda narkotiskas atkarības un apsēstības objektu. Tā ir fizioloģijas uzvara, tai iegūstot centrālo lomu socioģenēzes procesā un pasaules vēstures gaitā.

Uzkrātā, brīvā kapitāla utilizācijas veids. Ārkārtīgi apjomīgs, ilgtermiņa valsts pasūtījums, kurš nodrošina pakalpojumu/darba pieprasījumu un sociālo stabilitāti, gan ignorējot kapitāla vēlmi dzīvnieciski vairoties, gan samazinot tā iespēju nogult uzkrājumos, kas bremzētu saimnieciskā cikla aktivitāti. Simboliski – ne vien faraonu, bet arī Kapitāla kapenes, valsts dominances pār kapitālu pieminekļi.

Parādība prasa izskaidrojumu, notikums prasa cēloni. Pasaules izpratnei, drošības sajūtai, sirdsmieram. Pagānu dievi kalpo kā dabas parādību cēlonis un izskaidrojums. Tas ir tas pats „uzticies zinātnei” pielietojums, kurš formē ne vien akceptēto izziņas minimumu, bet arī sociāli stabilizējošu konsensu.

Etnoss ir lokalizēts, ģeofiziskai lokācijai piesaistīts fenomens. Tīklveida korporācijas uzvaras ceļš - pilnveidot piesavināšanās prasmes attiecībā uz resursiem, kuri pieejami bez mijiedarbības ar zemi un konkrētajiem ģeofiziskajiem apstākļiem, bez zemes apstrādes un sākotnējās vērtību radīšanas. Prasmes, kuras ļauj īstenot piesavināšanos jebkurā sociumā, neatkarīgi no ģeolokācijas īpatnībām. Korporācija kļūst par eksteritoriālu struktūru - sociālu, ne ģeofizisku operatoru.
Tā kā tīklveida korporācijas barības avots ir sociālā, ne ģeofiziskā vide – tās degradācijas gadījumā korporācija salīdzinoši viegli pārvietojas, nomainot to pret citu sociumu, etnosu, barības avotu. Reizēm to nākas mainīt etnosa agresīvās imūnreakcijas dēļ. Ģeogrāfiskā mobilitāte iet roku rokā ar parazītīskās darbības produktivitāti, padarot korporācijas labklājību maz atkarīgu no katra konkrētā etnosa labklājības nestabilās līknes.
Vai globālo parazītu korporācijas uzplaukums tieši Babilonijas liberālā kapitālisma perēklī vērtējams kā nejaušība? Jebšu tomēr tas ir likumsakarīgs vēsturisku apstākļu kopuma rezultāts? To be continued.

Ja šūpoles palaidīs uz otru pusi, viscentīgākie, visvairāk ordeņu nopelnījušie kalpi visdārgāk par visu samaksās.

Wall Street and the Bolshevik Revolution. New Rochelle, NY: Arlington House (1974)
Wall Street and FDR. New Rochelle, NY: Arlington House (1975)
Wall Street and the Rise of Hitler. Seal Beach, Calif.: '76 Press (1976)
The War on Gold. Seal Beach, Calif.: '76 Press (1977)
Energy: The Created Crisis. New York: Books in Focus (1979)
The Diamond Connection: A Manual for Investors. Future Technology Intelligence Report (1979)
Trilaterals Over Washington, Vol. 1. Scottsdale, Ariz.: August Corporation (1979). Co-authored with Patrick M. Wood
Trilaterals Over Washington, Vol. 2. Scottsdale, Ariz.: August Corporation (1980). Co-authored with Patrick M. Wood
The Paper Factory (1980)
Gold vs Paper: A Cartoon History of Inflation. Phoenix, Ariz.: Phoenix International Publications (1981)
Investing in Platinum Metals. Metairie, LA: Adam Smith Publishing (1982)
Technological Treason: A Catalog of U.S. Firms with Soviet Contracts, 1917–1982. Phoenix, Ariz.: Research Publications (1982)
America's Secret Establishment: An Introduction to the Order of Skull & Bones. Originally published 1983 by Liberty House Press; republished in 2002 by TrineDay: Walterville, Oregon
An Introduction to the Order. Phoenix, Ariz.: Research Publications (1983)
The Secret Cult of the Order. Seal Beach, Calif.: Concord Books (1983)
How the Order Controls Education. Seal Beach, Calif.: Concord Books (1985)
How the Order Creates War and Revolution. San Pedro, Calif.: GSG & Associates (1985)
The Best Enemy Money Can Buy. Billings, Montana: Liberty House Press (1986)
Two Faces of George Bush. Dresden, New York: Wiswell Ruffin House (1988)
The Federal Reserve Conspiracy. Boring, Oreg.: CPA Book Publishers (1995)
Trilaterals Over America. Boring, Oreg.: CPA Book Publishers (1995)
Gold For Survival. Boring, Oreg.: CPA Book Publishers (1996)
Cold Fusion: Secret Energy Revolution. Future Technology Intelligence Report (1997)
The View from 4-Space. Future Technology Intelligence Report (1998)

Vai globālā dienaskārtība 2030-2050, kuru nosaka triljonāru klani, paliek nemainīga: transhumānisms, totāla kontrole, 90% depopulācija? Un ko nevar paveikt ar āmuru, to var ar skrūvgriezi? Pandēmija īsti neizdevās? Lokālie kari pilnībā nepakļaujas vadībai, pastāv nekontrolētas eskalācijas riski? Tauta joprojām šķībi skatās uz frīkiem, pedofīliem, deģenerātiem, sāk atšifrēt zili zaļos melus? Tātad ir laiks mainīt instrumentus un likt pie darba pašu audzētos un dziļi lojālos IT speciālistus? Tiem jāuzdod konservatīvu saukļu aizsegā demontēt globālās finanšu piramīdas, vienlaikus strauji tuvinot totālas kontroles (CBDC, biometrija, sociālais kredītreitings) un transhumānisma ēru? Un pie viena - lai jaunie virssulaiņi ar vecajiem izvillojas, tā vairojot ludziņas ticamības efektu? Vai katras konkrētas valsts reālā vēlme pretoties globālo triljonāru plāniem nolasāma nevis no rosības BRICS virzienā, bet gan no attieksmes pret digitālās verdzības transnacionālo ieviesēju tīkojumiem? Un retoriski - kad visi trumpji ir vienās rokās – vai ir sasniegts civilizācijas attīstības „augstākais punkts”?

Gluži kā ikvienai darbībai, kura rada hormonālās "atlīdzības" dinamiku, arī ziemas peldēšanai piemīt atkarību raisošs efekts.

...kad masoni kliegs: „Par Konstantīnu un konstitūciju!”, pūlis jaudīgi piebalsos - pārliecībā, ka konstitūcija ir Konstantīna sievas vārds.

Kas sākās un kas beidzās šajā gadā? Kas un kur bija ilgi sēdējis pavēnī un sildījis rokas? Vai, aizdegoties paša mājai, nu nācās noslāpēt ugunsgrēku kaimiņos, lai atstātu iespēju turp pārcelties? Bet varbūt epohālu pavērsiena punktu drūzmēšanās viena gada ietvaros ir kārtējais nejaušību teorijas pierādījums?

Kad kādam nepietiek naudas, lai samaksātu par ārsta apmeklējumu, tam jādomā par to, par ko ikdienā nedomā. Tad domās jāpiesauc tos simtus miljonu, kuriem bijis, ir un vēl būs jāmirst genocīda, laupīšanas, kara un bada rezultātā, lai nedaudziem varētu būt neaprakstāmi daudz vairāk, nekā tie spēs jebkad iztērēt.Naivums attiecībā uz kapitālisma, brīvā tirgus un konkurences, neredzamās rokas, demokrātijas, tiesiskuma, dabiskās inflācijas, nodokļu sloga, privātīpašuma tiesību un citiem traģikomiskiem mītiem, kuriem nav nekādas saiknes ar realitāti, ir krietni sen beidzies. Bet šajās paaudzēs, kuras skatām un vēl paspēsim skatīt vaigā, ne paradigma, ne izpratne nemainīsies. Vai cilvēka daba kādudien mainīsies?

Коль Петер (1725), Фишер Иоганн Эбергард (1732), Крамер Адольф Бернгард (1732), Лоттер Иоганн Георг (1733), Леруа Пьер-Луи (1735), Мерлинг Георг (1736), Брем Иоганн Фридрих (1737), Таубер Иоганн Гаспар (1738), Крузиус Христиан Готфрид (1740), Модерах Карл Фридрих (1749), Стриттер Иоган Готгильф (1779), Гакман Иоганн Фридрих (1782), Буссе Иоганн Генрих (1795), Вовилье Жан-Франсуа (1798), Клапрот Генрих Юлиус (1804), Герман Карл Готлоб Мельхиор (1805), Круг Иоганн Филипп (1805), Лерберг Август Христиан (1807), Келер Генрих Карл Эрнст (1817), Френ Христиан Мартин (1818), Грефе Христиан Фридрих (1820), Шмидт Иссак Якоб (1829), Шенгрен Иоганн Андреас (1829), Шармуа Франс-Бернар (1832), Флейшер Генрих Леберехт (1835), Ленц Роберт Христианович (1835), Броссе Мари-Фелисите (1837), Дорн Иоганн Альбрехт Бернгард (1839).

Zaudēt karjeru, biznesu, naudu, statusu, līdzskrējēju spulgos skatienus - tas nav ļaunākais, kas dzīvē var notikt.
Sliktāk, ja tevi sakož un inficē Zelta Teļš, un tu vairs nespēj apstāties, un tev nekad vairs nepietiks.
Sliktāk, ka nu tavā verga dvēseles un verga miesas nebeidzamajā skrējienā tev nebūs laika izzināt pasauli. Nebūs laika domāt, pētīt un atklāt būtisko cilvēka sirdī, pasaules vēsturē un šī brīža neizbēgamībā.
Sliktāk, ka tamdēļ tevi viegli apmānīs tie, kuri, paši būdami kopš pirmslaikiem neglābjami sakosti, tūkstošiem gadu slīpējuši prasmi apmānīt tādus kā tu - eventuāli vienam, otram vai trešajam jātniekam piesavinoties tavu dzīvību.
Un līdz tam - tavai laimei būs lemts mājot nezināšanā.

-          Vai Jums būtu kādi jautājumi komisijai?
Martins pacēla acis. Meklējot prāta apcirkņos iepriekšējās atbildes, viņš nebija spējis izsekot savu acu trajektorijām NLP kanonu kontekstā. Tas gan arī nebija bijis nepieciešams, intervijas ritums dabiskā ceļā bija ievirzījies labvēlīgā gaisotnē. Tikko izskanējušais jautājums liecināja, ka svarīgā intervija tuvojas noslēgumam. Un atbilde uz šo bija jau gatava.
-          Vai strādājot šajā amatā, drīkstēs nezagt?
Negaidītam sprādzienam līdzvērtīgs efekts. Iesākumā – klusuma brīdis. Tad - neveiklu, nepatikas caurvītu smaidu un jociņu maskēts apjukums. Varēja būt. Martins savu iepriekš sagatavoto un ārkārtīgi būtisko jautājumu tomēr neuzdeva.
Interviju sesijai noslēdzoties, atlases komisija ķērās pie punktu skaitīšanas. Fināla kārtā kandidātu nebija bijis daudz, tomēr uzdevums – gana atbildīgs. Punktu summēšana ailēs un kolonnās ļāva konstatēt un fiksēt konkursa rezultātu. Visubeidzot, komisijas locekļi parakstīja atlases procesa noslēguma dokumentu. Tas drīzumā nonāks uz nozares ministra darba galda. Liela valsts uzņēmuma jaunā valdes priekšsēdētāja atlases konkurss bija noslēdzies.
Prāga ir maza pilsēta. Te visi viens otru pazīst vai vismaz zina, kam par kuru apjautāties. Bet vērienīgi iepirkumu procesi vairāku simtu miljonu vērtībā  negadās bieži. Tie spēj sildīt sirdis un klāt bagātīgus svētku galdus. Tik atbildīga uzdevuma īstenošanai pilnīgi noteikti bija nepieciešams kandidāts ar krietni elastīgāku mugurkaulu. Mirkli vilcinājies, ministrs strauji pacēla pildspalvu virs atlases komisijas iesniegtā noslēguma akta.

“What happened here was the gradual habituation of the people, little by little, to being governed by surprise; to receiving decisions deliberated in secret; to believing that the situation was so complicated that the government had to act on information which the people could not understand, or so dangerous that, even if the people could understand it, it could not be released because of national security… And all the crises and reforms (real reforms, too) so occupied the people that they did not see the slow motion underneath, of the whole process of government growing remoter and remoter.”
-          Historian Milton Mayer, They Thought They Were Free: The Germans, 1933-45

"Soul consciousness is holographic. We are both individual aspects of the Source, and full holographic representations of it, all at the same time. However this does not mean that soul individuality is in itself an illusion. The principle of the hologram is that the part contains the whole, and yet is clearly distinguishable from it.
The Source’s primary aim, in diversifying into all the billions of holographic soul aspects of itself that operate in the various realms throughout the universe, is to experience all that is and can be. So as individualized aspects of the Source who have chosen to reincarnate on this planet, we are merely fulfilling a small part of that objective by gaining a balance of all the experiences available via this route.”
-          Ian Lawton, „The Big Book of the Soul: Our Many Lives As Holographic Aspects of the Source”


„Таким образом, существует абсолютная свобода, но только для того, кто познал Истину и находится в ней. Это означает нахождение в квантовой реальности, для нее выбор невозможен и не нужен, она изменяется всеми способами одновременно. Она выше выбора, поскольку любой выбор есть ограничение. Также существует относительная свобода для того, кто развил свои волю и разум. Она в том, что человек выбирает направление изменений, с ним происходящих, и это направление касается всех тел человека: физического, эфирного, астрального, ментального, буддхического.
Этот тонкий момент хочется пояснить так: мир уравновешен, в каждый момент в любом месте силы, толкающие нас в разделенность и жесткие миры, абсолютно равны силам, толкающим нас к целостности. Поэтому направление, куда мы пойдем, целиком зависит от нас самих. Соответственно, в так называемой «зарождающейся карме» может быть причина как нашей будущей свободы, так и нашего будущего рабства. Наконец, существует неизбежность, которая связывает всех, у кого нет воли и разума. Это несвобода смеси, сепарабельных состояний, подчиненных железным законам классической физики.”
-          Михаил Заречный, “Квантово-мистическая картина мира, структура реальности и путь человека”


"On very rare occasions, a client could report a spirit world visualization that might initially seem threatening to them. ... Conscious interference caused by preconditioning, such as religious belief in hell and evil spirits that do not actually exist in the afterlife, is one aspect. This involved earthly superstitions. All of our research with thousands of cases clearly shows the afterlife to be a realm of love, compassion, forgiveness, and justice. ... (...) well-trained practitioner will recognize metaphoric scenarios that might well be designed as teaching lessons, often by the subject's spirit guide and master teachers on the spiritual plane."
-          Michael Newton, „Memories of the Afterlife”


Reiz kāds vīrs atnāca pie dzen Meistara. Vīrs lūdza Meistaru uzrakstīt viņam uz papīra dažas gudrības, lai viņš tās varētu nēsāt līdzi un ik pa laikam sev atgādināt. Meistars paņēma spalvu un uzrakstīja uz papīra vienu vienīgu vārdu „Vērīgums”.

Vīrs bija ļoti vīlies: „Tas taču nevar būt viss? Lūdzu, pieraksti klāt vēl kaut ko!” Meistars atkal ņēma spalvu un rakstīja: „Vērīgums. Vērīgums.” „Piedodiet, bet tas man nešķiet ne īpaši gudri, ne arī dziļdomīgi,” teica vīrs.

Uz to Meistars uzrakstīja atbildi: „Vērīgums, vērīgums, vērīgums.” Vīram šķita, ka Meistars viņu iznerrojis, tāpēc viņš kļuva nikns. „Un ko tad tas vērīgums vispār nozīmē?” vīrs kliedza.

Tad Meistars teica: „Vērīgums nozīmē vērīgumu.”

Vai Henrija VIII Tjudora laikā (16.gs.) tika izpildīts nāvessods 72 tūkstošiem „vistu zagļu”, t.i. iežogošanas rezultātā bada nāvei nolemtajiem zemniekiem? Vai Anglijas iedzīvotāju skaits tolaik nesasniedza pat 2.5 miljonus cilvēku? Vai 1547.gada likums noteica, ka klaidonis nonāk tā cēlā cilvēka verdzībā, kurš par klaidoni ziņojis varas iestādēm? Vai pēc pirmā bēgšanas mēģinājuma uz verga sejas tika iededzināts S burts, bet pēc trešā to sagaidīja nāvessods?
Vai 17.gs. vidū no 1.5 miljoniem Īrijas iedzīvotāju angļi, t.sk. Kromvela vadībā, nogalināja pusi? Vai vēl 100,000 īru tika aizvesti verdzībā uz Vestindijas plantācijām? Vai īru genocīds vērtējams kā uvertīra Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju genocīdam – būtībā tā paša orķestra izpildījumā? Un iežogošana – stimuls pārokeāna emigrācijai, kur iežogotajiem, no zemes atbrīvotajiem britiem bija iespēja iegūt zemi, atbrīvojot no tās vietējos aborigēnus?
Vai angļu Ostindijas kompānijas laupīšanas izraisītajā badā 1769.-1773.g. gāja bojā trešdaļa Bengālijas iedzīvotāju – 7 līdz 10 miljoni cilvēku? Vai 20.gs. sākumā Indijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums bija 23 gadi jeb divkārt mazāks nekā Anglijā, lai gan 18.gs. vidū, kad angļi „ieradās” Indijā, šie rādītāji būtiski neatšķīrās? Vai 1839.g. martā Ķīnas imperatora komisārs likvidēja lielu kontrabandas opija kravu un arestēja angļu kontrabandistus? Vai 1840.g. aprīlī Lielbritānija pieteica karu Ķīnai, lai aizsargātu savu nelietīgo biznesu?
Vai vajadzīgs domās atkal un atkal izdzīvot čertus alkatības, nelietības un genocīda pārpilnus gadu tūkstošus, kad acu priekšā veras skatuve baleta otrajai daļai?

Malto gaļu nevar atmalt atpakaļ.

Lai gūtu no savas inkarnācijas pēc iespējas lielāku pieredzes bagāžu, nepietiks ar to, ka tevi izmantos, apkrāps un nodos tuvi draugi, kolēģi, biznesa partneri. Lai pieredzes ceļasoma būtu mūžībai rūpīgi pietūcīta, vajadzēs arī, lai tevi apzog vistuvākie, asinssaitēm sietie cilvēki. Lai aptīra līdz pēdējai vīlītei, neatstājot ne sarūsējuša centa.
Tu esi konsekventi, apzināti, reizi pēc reizes atsedzis galvu sitiena saņemšanai, tā sniedzot cilvēkiem izvēles iespējas – fundamentālas izvēles situācijas, kuras atkailina būtību. Pats esi ieguvis bagātīgu pieredzes pūru, kura dēļ arī nāci uz šo planētu, šo laiku un šo vietu. Neatņemamu, nezūdošu pieredzes pūru, kuru nevar nopirkt, bet tikai sakrāt.
Lai cik tas šķistu paradoksāli, visskurbinošāko brīvības un laimes sajūtu, vislielāko baudu no dzīves vari gūt brīžos, kad makā nav neviena paša papīrīša. Nav vēlmes ne cerēt, ne lūgt, ne baidīties. Kad pilnībā esi sevi atdevis Dieva rokās. Gluži kā budistu mūki, kuri izslēdz no apziņas pagātni, izslēdz nākotni, un smaida. Nemainīgi – smaida.

Nauda ir bezkaunības funkcija. Sakarība izsekojama, sākot ar vispārcilvēciskiem, globāliem, vēsturiskiem horizontiem un kontekstiem, un līdz pat indivīda tvērumam. Bezkaunība ir kaunības trūkums, robežu elastība. Attiecībā pret cilvēkiem, pret sevi un pret tiem, kuri ir augšā.

Zināt ceļu, un to noiet - tās ir divas dažādas lietas. Zināt, ka tas notiks, un to patiešām izdzīvot - pavisam atšķirīgas kotletes.

Ko piektdienā, 1307.gada 13.oktobrī paveica Francijas karalis Filips IV (Filips Skaistais)?
Kāda bija venēciešu loma gvelfu un gibelīnu cīņā?
Kas notika Monmartrā 1534.gada 15.augustā?
Un nejaušas sakritības pēc - kādu likumu tajā pašā gadā izdeva angļu parlaments?
Kas izmantoja probabilismu un principu „mērķis attaisno līdzekļus”, lai grautu morāles kanonus?
Ko pāvests Klements XIV izdarīja 1773.gadā, un kas viņu vieno ar Filipu IV?
Kā 900 koledžas un universitātes, kuras atvērtas visā pasaulē, formējušas liekulīgo dubultmorāli?
Kādā pansijā skolojušies dekabristi, un kādu ukazu 1820.gadā izdeva Aleksandrs I?
Ko izdarīja Mediči, pirms nodot stafeti Rotšildiem?
Kādi ekspluatācijas modeļi tika aprobēti Paragvajas misijās?
Ko 1789.gadā nodibināja Džordžtaunā?
Kas vieno Napoleonu un Bolivaru?
Kas kontrolēja jakobīņus, un kam tie kalpoja par paraugu?
Kādas bija teitoņu un templiešu neafišētās funkcijas?
Cik klani dalīja savā starpā Kanaānas teritoriju?
Un kurā gadā sektantu karavāna pameta Haldeju?

Smadzeņu pētnieki saka, ka cilvēkam ir trīs pamatvajadzības – ēst, vairoties un justies svarīgam. Nacisms lieliski apmierina pēdējo, un tāpēc šī inde ir tik salda un vilinoša. Tas apstiprina to, ko cilvēks jau sen zināja un juta – ka viņš ir labāks, gudrāks, skaistāks, vērtīgāks par kaimiņu. Pasaules iedomātajā hierarhijā – svarīgāks par to otru. Box checked, case closed.

Vai nīstās valsts izglītības sistēmas mērķis bija izaudzināt radošu personību? Ne obligāti gleznotāju, komponisti vai dzejnieku - nē, radīt un patstāvīgi spriest spējīgu jebkuras profesijas pārstāvi? Cik nožēlojami, vai ne?
Vai tagad ar prieku un gandarījumu varam vērot, kā viena aiz otras aug kvalificētu patērētāju paaudzes? Viegli zombējamu, šaura redzesloka ("kompetenču"), brendu un trendu paklausīgo vergu leģioni? Un vai tas nav burvīgi?

1917.gada 2.martā Baltijas flotes admirālis Adrians Ņepeņins kopā ar frontes komandieriem nosūtīja Nikolajam II telegrammu ar lūgumu (būtībā – ultimatīvu prasību) atteikties no troņa, ko Nikolajs arī izdarīja tās pašas dienas vakarā, plkst.23:40.
1917.gada 4.martā admirāli Ņepeņinu Helsingforsas ostā nogalināja satrakojušos, pēc cara atkāpšanās krastus pazaudējušu matrožu pūlis. Tas gan bija tikai pats sākums, bet cik ironiski mēdz būt Dieva otas vēzieni!

Vai tas ir gads, kad četrus gadu tūkstošus augušajam monstram skaidri noformējas divi taustekļi, ar kuriem aptvert ne vairs tikai atsevišķus kontinentus, bet visu planētu? Liberālisms, ar kuru apmuļķot tos, kuri gatavi atdoties viltus "demokrātijai" un kapitāla varai, Dievu nomainot pret Zelta teļu? Komunisma diktatūra, ar kuru apmuļķot tos, kuri tiecas pēc taisnīguma un vienlīdzības? Divas viena, melīga, necilvēcīga briesmoņa rokas?

Ko jezuīts ar iesauku Spartaks paveica Bavārijā 1776.gadā, un kāds bija viņa īstais vārds?
Vai Vitelsbahu atbalss joprojām dzirdama aizokeāna „arhitektūrā”?
Kā sauc Hoencollernu 20.gs. slavenāko audzēkni?
Ko uz salas izveidoja Konti-Torlonia-Borgēze, ar ko lepojas Massimo, ko kontrolē Kidži-Albani della Rovere un ko Lukēzi-Palli?
Vai Venēcijas, Anglijas un Eiropas vēsturi piepēdojušais katoļu mūks Paolo Sarpi patiesībā bija radikāls ateists?
Kādu sēklu dēstījis Džuzeppe Madzini, bet galvenais – kā finansēts, piesegts un iedvesmots?
Kādu afēru palīdzēja īstenot Džons Loks, un kas viņu vieno ar Bēkonu, Hobsu un Hjūmu?
Pret kādu „partiju” cīnījās Leibnics un Svifts?
Kādu savu „projektu” Parīzē vēlējās īstenot Bentams?
Vai Palmerstona mūža darbi ir uzskatāmākā Majakovska rindu ilustrācija?

Vai tā ir nejaušība, ka fundamentāla, vispusīga sociālekonomiska teorija līdz apdullumam maļ un mīca kapitālistu-buržuju šķiru, tajā ietverot ražošanas līdzekļu īpašniekus, bet faktiski pilnībā aizmirst un ignorē „naudas saimniekus”?
Vai marksismu jānolasa kā globālās finanšu oligarhijas inspirētu, lielā mērā pamatotu (un tāpēc – konkurētspējīgu un populāru), tomēr apzināti nepilnīgu ideoloģiju – diversiju, kuras mērķis ir uzrīdīt sociuma mazāk ietekmīgos, bezkapitāla slāņus ražotājkapitālistiem, tādējādi likvidējot vidusslāni un tā pretošanās spējas, un eventuāli - garantējot globālā finanšu oligarhāta absolūtu varu?
Vai konceptuālais fasādes komunisms (kas būtībā ieplānots kā maskētās oligarhijas fašisms augstas kapitāla koncentrācijas apstākļos) ir globālistu nemainīgais mērķis jau kopš 19.gadsimta?
Vai kāds ūsains pilsonis uz laiku izjauca globālistu plānus, cenšoties izveidot atsevišķu sociāla taisnīguma un labklājības valsti? Vai ideoloģiju konkurences riska dēļ globālistiem ilgus gadu desmitus nācās uzturēt augstu sociālo garantiju līmeni „savā laukuma pusē”?
Vai nu beidzot ir izdevies iegūt noslāņošanās paātrinājumu un izšķirošu visaptverošas kontroles un totalitārisma līmeni, lai īstenotu planētas bezierunu piesavināšanos un cilvēkresursa dramatisku „optimizāciju” (kuras „zinātniskās” saknes, ai, kāda sakritība, meklējamas 19.gs sākumā, sk. Tomasu M.)?
Un ko par to teiktu Karls Hainrihs Markss, Heršela Mordekaja dēls, rabīna mazdēls?

„Tīstīt” un „at-tīstīt” ir antonīmi.

Cik vikingos ir skandināvu, cik prūšu, kuršu, līvu asiņu? Kāpēc jūru nosaukt par Venedu/Vendu, ja tajā valda zviedri? Kāds piejūras pilsētu un lauku iedzīvotāju īpatsvars, un kāda valstiskuma organizācija ir zviedru zemē līdz 12.-13.gs.? Cik tad Kārļu un cik Ēriku beigu beigās izdevies saskaitīt? Kā pareizi ignorēt obodrītu zemju toponīmus un hidronīmus? Kā, iekarojot un asimilējot teritorijas, neatstāt tajās ne nozīmīgas savas haplogrupas, ne savas valodas pēdas? Un balvā jautājums – kā, piesaucot Svētos Rakstus, varam pierādīt seno zviedru ekspansiju Kaspijas jūras rajonā?

Pirmatnējās kultūras
Vēdiskā civilizācija
Augļošanas princips
Reinkarnācijas noliegums
Indivi-duālisms
Reformācija un liberālisms
Kapitālisms un imperiālisms
Sātanisma dominance
Globāla katastrofa
Civilizācijas restarts

Vai bieži zīmētā pasaules duālisma ass starp „labo” un ‘’ļauno” ir primitīva, virspusēja, manipulatīva ilūzija? Vai pret savējiem un tiem, no kuriem var gūt labumu, „labi” „prot” izturēties ikviens, savukārt pret svešiniekiem, no kuriem nav sagaidāma peļņa – ne katrs?
Vai tamdēļ „labais” un „ļaunais” nebūtu uztverami kā situatīvas un skatupunkta noteiktas kategorijas, gluži kā demagoģiskais un tukšais abstraktās „brīvības” lozungs?
Vai dziļākais, formējošais pasaules duālisma vektors nav vīrišķās un sievišķās sākotnes, biopsiholoģijas, enerģijas konfliktējošais savijums?
Vai varam vienā vārdā nosaukt Sātana būtību? Varbūt meli ir Sātana serde? Vai meliem ir kaut mazākais sakars ar vīrišķo sākotni, vīrišķo vibrāciju?
Vai pēdējos gadu tūkstošos pasaulē guvis virsroku sievišķās bioloģijas un psiholoģijas diktētais, sātaniskais instinkts „visu man un maniem pēcnācējiem”? Vai savu un ne-savu bērnu, savas un ne-savas tautas pretnostatījums nav vienlaikus gan sievišķais instinkts, gan "Babilonijas gūstekņu" radītās reliģijas kanons?
Vai kā pretmets tam stāv nenodalošais, iekļaujošais Dievs, kuram visi Dieva bērni ir vienlīdz mīļi? Vai vīrišķās nesavtības caurstrāvoto kristietību jārauga kā pretstatu sievišķajam Babilonijas korporatīvismam?
Vai pasaule iet bojā Sātana zooloģisko instinktu dēļ? Vai tā vēl var pagūt attapties?
Balvas {bonus} jautājums: Vai Radītāja humora dzirksts nav nepārspējama, no vienas saknes liekot izplaukt tik atšķirīgiem ziediem kā taupīgums un savtīgums, piesardzība un viltība, tālredzība un alkatība, apdomība un aprēķins?

10% pasaules iedzīvotāju cieš badu. 17% pasaulē saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos.
Un kamdēļ? Vai skaitļošanas jaudas pasaulē būtu nepietiekamas, lai ik valstī un/vai makroreģionā iedibinātu augsti detalizētu plānveida ekonomiku, kur katra ekonomikas subjekta input/output variables būtu vadāmi lielumi, gluži kā produkta rašanās un akumulācijas punkti un kanāli? Vai reāli un drakoniski progresīvie nodokļi ir nezināmi un neiespējami, lai apturētu hiperelites dzīres un genocīdu, kuru tā īsteno attiecībā pret liekajiem ēdājiem? Vai patiesas sociālās garantijas ikvienam piedzimušam organismam ir tālu fantāzijas planētu prerogatīva?
Nē, transnacionālo karteļu un globālās oligarhijas ballīte turpinās, jo pūli ir tik viegli piemuļķot. Ir apbrīnojami, ka jau 100 gadus marksisms/globāltrockisms tiek pasniegti kā kapitālisma un "brīvā tirgus" pretmets, kad patiesībā kā viens, tā otrs ir viena koka augļi. Augļošanas koka augļi, kuru atšķirība ir vien krāsā, piesavināšanās formā, fašistiskās diktatūras izpildījumā un atrunās - prāta manipulācijās.
Bet nemainīgi - pēc viņu augļiem jums būs viņus pazīt.

Un kad tā notiek, tad jau ir naivi cerēt, ka tas, kura pieeja tēmai bijusi fundamentāli pavirša, pēkšņi pārdzims par ko citu un ar lielāko rūpību sāks sijāt, atlasīt, izvērtēt potenciālās "autoritātes".
Tas nenotiks. Mietpilsonis atdos ausi kādam, kurš iemācījies skaļi un veiksmīgi monetizēt savu nekompetenci. Kādam anatolijam, alvim vai citam no brāļu ilmāru pulka.
Protams, pilsonis galu galā saņems, ko ar savu paviršību brangi pelnījis. Atliek cerēt, ka konkrētā pilsoņa konkrētās kļūdas nebūs trāpījušas fatālo kļūdu kategorijā.

visur izlīdīs.

Civilizācijas vēstures lielie vektori ir tehnoloģiskais progress un ar to unisonā evolucionējošās ekspluatācijas formas (sauktas arī par politiski ekonomiskajām sistēmām), kuras mazākums izmanto vairākuma atklātai vai filigrāni maskētai paverdzināšanai. Turklāt tehnoloģiju progress nebūt nav stihisks vai nevadāms.

Kukaiņi nav pārtika? Vīrietis nav sieviete?
Pedofilija nav orientācija?
Bioloģiskos ieročus ir bīstami ievadīt organismā?
Autisms nav neizskaidrojams?
Klimata izmaiņas nav bīstamas?
Elektroauto nav ekoloģiski?
Torņus nesagrāva lidmašīnas?
Tie nebija smadzeņu gabali, ko Žaklīna metās ķert, lecot uz bagāžnieka pārsega?

 

Kad cilvēks pārdod dvēseli, cena nav svarīgākais, jo skaidrs, ka kārotos grašus viņš saņems. Svarīgāk ir saprast, kas ir pircējs. Un ar kādu nolūku tas pērk.

Pasaule nesākās pirms 50 gadiem. Arī 19.gadsimtā tā nebija tikko dzimusi. Cilvēka vai cilvēciskas būtnes ceļš ir vijies tūkstoš gadsimtu ilgumā. Tamdēļ galvenais jautājums šeit noskan kā monēta uz akmens grīdas - kāda velna pēc viņš joprojām ir dzīvs?

Bez pienācīgas pasaules vēstures zināšanas un izpratnes nav iespējams skaidri saredzēt notiekošo, identificēt cēloņsakarības, atšifrēt realitāti. Arī Žižikam un Pižikam, kuriem platforma tiek dota tikai tāpēc, ka tie nerunā par galveno, nevēlas/nespēj meklēt sakni jeb būtības sūtību, bet gan komiski apžļembā plašus, ietverošus, brīvi definējamus jēdzienus, gluži kā demonstrējot spēju no košļenes izpūst visdažādākos zilonīšus un pūdeļus.