A.Einšteins, “Kāpēc sociālisms?” (Monthly Review, May 1949)

Vai ir ieteicams paust viedokli par sociālisma tēmu kādam, kurš nav ekonomisko un sociālo jautājumu eksperts? Es vairāku iemeslu dēļ uzskatu, ka tā ir.

Vispirms aplūkosim jautājumu no zinātnisko zināšanu viedokļa. Varētu šķist, ka starp astronomiju un ekonomiku nav būtisku metodoloģisku atšķirību: abu jomu zinātnieki cenšas atklāt vispārējas pieņemamības likumus ierobežotai parādību grupai, lai šo parādību savstarpējo saistību padarītu pēc iespējas skaidrāku. Taču patiesībā šādas metodoloģiskas atšķirības pastāv. Vispārīgu likumu atklāšanu ekonomikas jomā apgrūtina apstāklis, ka novērotās ekonomiskās parādības bieži ietekmē daudzi faktori, kurus ir ļoti grūti izvērtēt atsevišķi. Turklāt pieredze, kas uzkrāta kopš tā sauktā civilizētā cilvēces vēstures perioda sākuma, kā zināms, lielā mērā ir ietekmēta un ierobežota ar cēloņiem, kas nebūt nav tikai ekonomiska rakstura. Piemēram, lielākā daļa vēsturisko lielāko valstu savu eksistenci ir bijušas parādā iekarojumiem. Iekarotājas tautas juridiski un ekonomiski nostiprinājās kā iekarotās valsts privileģētā klase. Viņi ieguva zemes īpašumtiesību monopolu un iecēla priesterību no savu kārtu vidus. Priesteri, kas kontrolēja izglītību, padarīja sabiedrības šķiru dalījumu par pastāvīgu institūciju un radīja vērtību sistēmu, pēc kuras tauta turpmāk, lielā mērā neapzināti, tika vadīta savā sociālajā uzvedībā.

Taču vēsturiskā tradīcija, tā teikt, ir vakardienas tradīcija; nekur mēs neesam īsti pārvarējuši to, ko Toršteins Veblens sauca par cilvēces attīstības "plēsonīgo fāzi". Novērojamie ekonomiskie fakti pieder šai fāzei, un pat tādi likumi, ko mēs varam no tiem atvasināt, nav piemērojami citām fāzēm. Tā kā sociālisma patiesais mērķis ir tieši pārvarēt un virzīties tālāk par cilvēces attīstības plēsonīgo fāzi, ekonomikas zinātne tās pašreizējā stāvoklī var sniegt maz informācijas par nākotnes sociālistisko sabiedrību.

Otrkārt, sociālisms ir vērsts uz sociāli ētisku mērķi. Tomēr zinātne nevar radīt mērķus un vēl jo mazāk tos iedvest cilvēkos; zinātne var ne vairāk kā nodrošināt līdzekļus noteiktu mērķu sasniegšanai. Taču pašus mērķus izvirza personības ar augstiem ētiskiem ideāliem, un — ja šie mērķi nav nedzīvi dzimuši, bet gan vitāli un spēcīgi — tos pieņem un turpina tie daudzie cilvēki, kuri pusapzināti nosaka sabiedrības lēno evolūciju.

Šo iemeslu dēļ mums jābūt uzmanīgiem, lai nepārvērtētu zinātni un zinātniskās metodes, kad runa ir par cilvēku problēmām; un mums nevajadzētu pieņemt, ka tikai ekspertiem ir tiesības izteikties par jautājumiem, kas ietekmē sabiedrības organizāciju.

Neskaitāmas balsis jau kādu laiku apgalvo, ka cilvēku sabiedrība piedzīvo krīzi, ka tās stabilitāte ir nopietni sagrauta. Šādai situācijai ir raksturīgi, ka indivīdi jūtas vienaldzīgi vai pat naidīgi pret grupu, kurai viņi pieder, mazu vai lielu. Lai ilustrētu manu domu, ļaujiet man šeit pierakstīt personīgu pieredzi. Nesen es ar kādu inteliģentu un labi noskaņotu cilvēku apspriedu vēl viena kara draudus, kas, manuprāt, nopietni apdraudētu cilvēces pastāvēšanu, un es atzīmēju, ka tikai pārnacionāla organizācija varētu piedāvāt aizsardzību no šīm briesmām. Tad mans viesis ļoti mierīgi un vēsi man jautāja: “Kāpēc jūs tik dziļi iebilstat pret cilvēces izzušanu?”

Esmu pārliecināts, ka vēl pirms gadsimta neviens nebūtu tik vieglprātīgi izteicis šāda veida apgalvojumu. To izsaka cilvēks, kurš veltīgi ir centies sasniegt līdzsvaru sevī un vairāk vai mazāk ir zaudējis cerību uz panākumiem. Tā ir sāpīgas vientulības un izolācijas izpausme, no kuras mūsdienās cieš tik daudzi cilvēki. Kāds ir iemesls? Vai ir izeja?

Ir viegli uzdot šādus jautājumus, bet grūti uz tiem atbildēt ar jebkādu pārliecību. Tomēr man jācenšas darīt visu iespējamo, lai gan es ļoti labi apzinos, ka mūsu jūtas un centieni bieži vien ir pretrunīgi un neskaidri, un ka tos nevar izteikt vienkāršās un vieglās formulās.

Cilvēks vienlaikus ir gan vientuļa, gan sociāla būtne. Kā vientuļa būtne viņš cenšas aizsargāt savu un tuvāko cilvēku eksistenci, apmierināt savas personīgās vēlmes un attīstīt savas iedzimtās spējas. Kā sabiedriska būtne viņš cenšas iegūt līdzcilvēku atzinību un pieķeršanos, dalīties viņu priekos, mierināt viņus bēdās un uzlabot viņu dzīves apstākļus. Tikai šo dažādo, bieži vien konfliktējošo tieksmju esamība izskaidro cilvēka īpašo raksturu, un to specifiskā kombinācija nosaka, cik lielā mērā indivīds var sasniegt iekšējo līdzsvaru un dot ieguldījumu sabiedrības labklājībā. Ir pilnīgi iespējams, ka šo divu dziņu relatīvais spēks lielākoties ir iedzimts. Taču personību, kas galu galā veidojas, lielā mērā veido vide, kurā cilvēks atrodas savas attīstības laikā, sabiedrības struktūra, kurā viņš aug, šīs sabiedrības tradīcijas un tās vērtējums par konkrētiem uzvedības veidiem. Abstraktais jēdziens "sabiedrība" atsevišķam cilvēkam nozīmē viņa tiešo un netiešo attiecību kopumu ar laikabiedriem un visiem iepriekšējo paaudžu cilvēkiem. Indivīds spēj domāt, just, tiekties un strādāt pats; taču viņš ir tik ļoti atkarīgs no sabiedrības – savā fiziskajā, intelektuālajā un emocionālajā eksistencē –, ka nav iespējams par viņu domāt vai saprast ārpus sabiedrības ietvariem. Tieši “sabiedrība” nodrošina cilvēku ar pārtiku, apģērbu, mājām, darba rīkiem, valodu, domāšanas formām un lielāko daļu domu satura; viņa dzīvi padara iespējamu daudzu miljonu pagātnes un tagadnes cilvēku darbs un sasniegumi, kuri visi slēpjas aiz mazā vārda “sabiedrība”.

Tāpēc ir skaidrs, ka indivīda atkarība no sabiedrības ir dabas fakts, ko nevar atcelt – tāpat kā skudru un bišu gadījumā. Tomēr, lai gan visu skudru un bišu dzīves procesu līdz vissīkākajai detaļai nosaka stingri, iedzimti instinkti, cilvēku sociālais modelis un savstarpējās attiecības ir ļoti mainīgas un pakļautas pārmaiņām. Atmiņa, spēja veidot jaunas kombinācijas, mutvārdu komunikācijas dāvana ir ļāvusi cilvēkiem attīstīties tā, kā to nenosaka bioloģiskas nepieciešamības. Šāda attīstība izpaužas tradīcijās, institūcijās un organizācijās; literatūrā; zinātnes un inženierijas sasniegumos; mākslas darbos. Tas izskaidro, kā notiek tas, ka cilvēks zināmā mērā var ietekmēt savu dzīvi ar savu rīcību un ka šajā procesā apzināta domāšana un vēlēšanās var spēlēt savu lomu.

Cilvēks piedzimstot, iedzimtības ceļā iegūst bioloģisko konstitūciju, kas mums jāuzskata par fiksētu un nemaināmu, ieskaitot dabiskās tieksmes, kas raksturīgas cilvēka sugai. Turklāt savas dzīves laikā viņš iegūst kultūras konstitūciju, ko viņš pārņem no sabiedrības, sazinoties un izmantojot daudzas citas ietekmes. Tieši šī kultūras konstitūcija laika gaitā mainās un lielā mērā nosaka attiecības starp indivīdu un sabiedrību. Mūsdienu antropoloģija, veicot salīdzinošus tā saukto primitīvo kultūru pētījumus, ir mācījusi mums, ka cilvēku sociālā uzvedība var ievērojami atšķirties atkarībā no valdošajiem kultūras modeļiem un organizācijas veidiem, kas dominē sabiedrībā. Tieši uz to var balstīt cerības tie, kas cenšas uzlabot cilvēka likteni: cilvēki savas bioloģiskās konstitūcijas dēļ nav nolemti viens otru iznīcināt vai būt pakļauti nežēlīga, pašu izraisīta likteņa varai.

Ja mēs sev jautājam, kā būtu jāmaina sabiedrības struktūra un cilvēka kultūras attieksme, lai padarītu cilvēka dzīvi pēc iespējas apmierinošāku, mums pastāvīgi jāapzinās fakts, ka pastāv noteikti apstākļi, kurus mēs nevaram mainīt. Kā jau minēts iepriekš, cilvēka bioloģiskā daba praktiski nemainās. Turklāt pēdējo gadsimtu tehnoloģiskā un demogrāfiskā attīstība ir radījusi apstākļus, kas paliks. Relatīvi blīvi apdzīvotās iedzīvotāju grupās, kur ir pieejamas preces, kas ir nepieciešamas viņu pastāvēšanai, absolūti nepieciešama ekstremāla darba dalīšana un ļoti centralizēta ražošanas iekārta. Laiks, kas, atskatoties pagātnē, šķiet tik idilliska, ir pagājis uz visiem laikiem, kad indivīdi vai relatīvi nelielas grupas varēja būt pilnīgi pašpietiekamas. Ir tikai neliels pārspīlējums teikt, ka cilvēce jau tagad veido planētu ražošanas un patēriņa kopienu.

Esmu nonācis līdz vietai, kur varu īsi norādīt, kas, manuprāt, veido mūsu laika krīzes būtību. Tā attiecas uz indivīda attiecībām ar sabiedrību. Indivīds ir apzinīgāks nekā jebkad agrāk par savu atkarību no sabiedrības. Taču viņš šo atkarību neuztver kā pozitīvu vērtību, kā organisku saikni, kā aizsargspēku, bet gan kā draudus savām dabiskajām tiesībām vai pat savai ekonomiskajai eksistencei. Turklāt viņa stāvoklis sabiedrībā ir tāds, ka viņa egoistiskās tieksmes tiek pastāvīgi akcentētas, savukārt viņa sociālās tieksmes, kas pēc dabas ir vājākas, pakāpeniski degradējas. Visi cilvēki, neatkarīgi no viņu stāvokļa sabiedrībā, cieš no šī degradācijas procesa. Nezinot, būdami sava egoisma gūstekņi, viņi jūtas nedroši, vientuļi un atņemti no naivā, vienkāršā un neizsmalcinātā dzīves baudījuma. Cilvēks var atrast jēgu dzīvē, lai cik īsa un bīstama tā būtu, tikai veltot sevi sabiedrībai.

Manuprāt, kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā anarhija, kāda tā pastāv šodien, ir patiesais ļaunuma avots. Mēs savā priekšā redzam milzīgu ražotāju kopienu, kuras locekļi nemitīgi cenšas atņemt viens otram sava kolektīvā darba augļus — nevis ar varu, bet kopumā uzticīgi ievērojot juridiski noteiktos noteikumus. Šajā ziņā ir svarīgi apzināties, ka ražošanas līdzekļi — tas ir, visa ražošanas jauda, kas nepieciešama patēriņa preču, kā arī papildu kapitāla preču ražošanai — likumīgi var būt un lielākoties ir indivīdu privātīpašums.

Vienkāršības labad turpmākajā diskusijā es par “strādniekiem” saukšu visus tos, kuriem nepieder ražošanas līdzekļi — lai gan tas īsti neatbilst šī termina ierastajai lietošanai. Ražošanas līdzekļu īpašnieks ir tādā stāvoklī, lai nopirktu strādnieka darbaspēku. Izmantojot ražošanas līdzekļus, strādnieks ražo jaunas preces, kas kļūst par kapitālista īpašumu. Šī procesa būtiskākais aspekts ir attiecība starp to, ko strādnieks saražo, un to, cik viņam tiek maksāts, abus mērot reālās vērtības izteiksmē. Ciktāl darba līgums ir “brīvs”, to, ko darbinieks saņem, nenosaka viņa saražoto preču reālā vērtība, bet gan viņa minimālās vajadzības un kapitālistu darbaspēka prasības attiecībā pret to darbinieku skaitu, kas konkurē par darba vietām. Ir svarīgi saprast, ka pat teorētiski darbinieka samaksu nenosaka viņa produkta vērtība.

Privātais kapitāls mēdz koncentrēties nelielā skaitā, daļēji kapitālistu savstarpējās konkurences dēļ un daļēji tāpēc, ka tehnoloģiskā attīstība un pieaugošā darba dalīšana veicina lielāku ražošanas vienību veidošanos uz mazāku rēķina. Šīs attīstības rezultāts ir privātā kapitāla oligarhija, kuras milzīgo varu nevar efektīvi ierobežot pat demokrātiski organizēta politiskā sabiedrība. Tas ir taisnība, jo likumdošanas institūciju locekļus izvēlas politiskās partijas, kuras lielā mērā finansē vai citādi ietekmē privātie kapitālisti, kuri praktiski atdala vēlētājus no likumdevēja. Sekas ir tādas, ka tautas pārstāvji faktiski nepietiekami aizsargā mazāk privileģēto iedzīvotāju slāņu intereses. Turklāt esošajos apstākļos privātie kapitālisti neizbēgami tieši vai netieši kontrolē galvenos informācijas avotus (presi, radio, izglītību). Tādēļ atsevišķam pilsonim ir ārkārtīgi grūti un pat vairākumā gadījumu pilnīgi neiespējami nonākt pie objektīviem secinājumiem un saprātīgi izmantot savas politiskās tiesības.

Situāciju, kas valda ekonomikā, kuras pamatā ir kapitāla privātīpašums, raksturo divi galvenie principi: pirmkārt, ražošanas līdzekļi (kapitāls) ir privātīpašumā, un īpašnieki ar tiem rīkojas pēc saviem ieskatiem; otrkārt, darba līgums ir brīvs. Protams, šajā nozīmē nav tādas lietas kā tīra kapitālistiska sabiedrība. Jo īpaši jāatzīmē, ka strādniekiem ilgstošas un sīvas politiskas cīņas rezultātā ir izdevies nodrošināt nedaudz uzlabotu "brīvā darba līguma" formu noteiktām strādnieku kategorijām. Bet kopumā mūsdienu ekonomika daudz neatšķiras no "tīrā" kapitālisma.

Ražošana tiek veikta peļņas, nevis patēriņa nolūkos. Nav paredzēts, ka visi, kas spēj un vēlas strādāt, vienmēr varēs atrast darbu; gandrīz vienmēr pastāv "bezdarbnieku armija". Strādnieks pastāvīgi baidās zaudēt darbu. Tā kā bezdarbnieki un slikti apmaksāti darbinieki nenodrošina ienesīgu tirgu, patēriņa preču ražošana ir ierobežota, un sekas ir lielas grūtības. Tehnoloģiskā attīstība bieži vien noved pie lielāka bezdarba, nevis darba sloga atvieglošanas visiem. Peļņas motīvs apvienojumā ar konkurenci starp kapitālistiem ir atbildīgs par nestabilitāti kapitāla uzkrāšanā un izmantošanā, kas noved pie arvien smagākām depresijām. Neierobežota konkurence noved pie milzīgas darbaspēka izšķērdēšanas un pie tā indivīdu sociālās apziņas kropļojuma, ko jau minēju iepriekš.

Šo indivīdu kropļošanu es uzskatu par kapitālisma ļaunāko ļaunumu. Visa mūsu izglītības sistēma cieš no šī ļaunuma. Studentam tiek ieaudzināta pārspīlēta konkurences attieksme, un viņš tiek apmācīts pielūgt ieguves kārumu kā sagatavošanos savai nākotnes karjerai.

Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens veids, kā novērst šos nopietnos ļaunumus, proti, izveidojot sociālistisku ekonomiku, ko papildinātu izglītības sistēma, kas būtu orientēta uz sociāliem mērķiem. Šādā ekonomikā ražošanas līdzekļi pieder pašai sabiedrībai un tiek izmantoti plānveidīgi. Plānveida ekonomika, kas pielāgo ražošanu sabiedrības vajadzībām, sadalītu veicamo darbu starp visiem darbspējīgajiem un garantētu iztiku ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam. Indivīda izglītība, papildus viņa iedzimto spēju veicināšanai, censtos viņā attīstīt atbildības sajūtu par līdzcilvēkiem, nevis slavinātu varu un panākumus mūsu pašreizējā sabiedrībā.

Tomēr ir jāatceras, ka plānveida ekonomika vēl nav sociālisms. Plānveida ekonomika kā tāda var novest pie indivīda pilnīgas paverdzināšanas. Sociālisma sasniegšana prasa dažu ārkārtīgi sarežģītu sociālpolitisku problēmu risinājumu: kā, ņemot vērā politiskās un ekonomiskās varas tālejošo centralizāciju, ir iespējams novērst birokrātijas kļūšanu par visvarenu un uzbāzīgu? Kā var aizsargāt indivīda tiesības un līdz ar to nodrošināt demokrātisku pretsvaru birokrātijas varai?

Skaidrība par sociālisma mērķiem un problēmām ir ārkārtīgi svarīga mūsu pārejas laikmetā. Tā kā pašreizējos apstākļos brīva un netraucēta šo problēmu apspriešana ir nonākusi spēcīga tabu pakļautībā, es uzskatu, ka šī žurnāla dibināšana ir svarīgs sabiedrisks pakalpojums.