Grāmatu galds (3): Naomi Klein, The Shock Doctrine

Naomi Klein grāmatā The Shock Doctrine: The Rise of Disaster Capitalism (2007) apvieno žurnālistisku izmeklēšanu ar politisku analīzi, lai parādītu, kā neoliberālas reformas bieži tiek ieviestas pēc krīzēm, konfliktu vai traumu brīžos. Klein nosauc šo pieeju par “šoka doktrīnu”: ideju, ka sabiedrības un indivīdu spēja pretošanās ir vājināta pēc “šoka” (karš, dabas katastrofa, terorakts, ekonomisks krahs, politisks apjukums), un tas bieži tiek izmantots, lai veiktu ātras, radikālas pārmaiņas, kas citādi būtu grūti realizējamas demokrātiskā ceļā.

Galvenās tēzes.

1.      Krīžu izmantošana kā politiska tehnika. Krīzes provocē īslaicīgu disorientāciju, bailes un izmisumu — stāvokli, kurā cilvēki pieņem reformas, kuras nestu plašāku pretdarbību mierīgā laikā. Tieši šajā brīdī politiskie spēki un polittehnologi spēj ieviest radikālas privatizācijas, deregulācijas un sabiedrības labklājības samazināšanas programmas.

2.      Neoliberālisms kā stratēģiska ideoloģija, neviendabīgs process. Neoliberālās reformas (neregulēts tirgus, mazs valsts sektors) nav tikai „nejauša” ekonomiska izvēle, tās tiek sistemātiski veicinātas ar politisku instrumentu palīdzību — finanšu institūciju, konsultantu, ārvalstu spiedienu un vietējo interešu grupējumu darbību.

3.      Savienojums starp vardarbību un tirgus projektiem. Klein apraksta, kā militāra vai policijas spēka klātbūtne, ārkārtas stāvokļi un represijas dažkārt pavada vai nodrošina neoliberālo pārveidi, padarot to sāpīgāku un bieži vien netaisnīgu pret vietējiem sabiedrības slāņiem.

4.      Konsultantu un ekonomistu loma. Grāmatā īpaša uzmanība pievērsta ekonomistu, konsultantu un politisko padomdevēju tīklam (Klein īpaši kritizē Miltona Frīdmana ideju īstenošanu), kas darbojas krīžu situācijās, piedāvājot „recepšu” komplektus ātrai transformācijai.

Gadījumu pētījumi un pierādījumi. Klein sniedz plašu ilustratīvu materiālu — gan vēsturiskus, gan mūsdienīgus piemērus. Viņa atgriežas pie Čīles Pinočeta režīma (1973) kā klasiska modeļa, kur militārs apvērsums radīja apstākļus neoliberālām reformām, kuru arhitekti bija neoliberāli ekonomisti. Tāpat tiek apskatītas Irākas okupācijas, Krievijas 1990. gadu „šokterapijas”, Lielbritānijas Tečeres transformācijas, kā arī privātuma un kapitāla ekspluatācija pēc dabas katastrofām (piem., Hjūstonas/Ņūorleānas piemēri pēc viesuļvētras Katrīna). Grāmatā ir daudz konkrētu stāstu par to, kā starptautiskas finanšu iestādes, vietējās elites un ārvalstu investori izmantojuši krīzes, lai iegūtu kontroli pār resursiem un tirgiem.

Nozīmīgums. The Shock Doctrine kļuva par plaši lasītu un diskusijas raisošu darbu, jo tā savienoja šķietami atsevišķas parādības — kara, katastrofu, privatizācijas, finanšu interešu darbību — vienā izskaidrojošā modelī. Grāmata stiprina kritisko skatījumu uz neoliberālismu un atgādina, ka ekonomiskas reformas nevar atdalīt no politiskām, sociālām un ētiskām sekām. Tā iedrošina lasītāju domāt par to, kā varas un kapitāla attiecības izmanto krīzes, kā arī aicina uz aktīvu pilsonisku rīcību, lai pretotos šādām manipulācijām.

Secinājumi. Klein galvenais vēstījums ir vienkāršs, bet spēcīgs: ja politikas veidotāji (un sabiedrība) pieļauj, tad traumas un krīzes var kļūt par vājo punktu, ko izmanto, lai ieviestu nepopulāras un bieži vien netaisnīgas reformas. Autore aicina uz kritisku sabiedrisko diskusiju, aizsardzību pret autoritārām izmaiņām ārkārtas situācijās un uzsver nepieciešamību pēc demokrātiskas, taisnīgas un sociāli orientētas politikas, kas nav atkarīga no „pārsteiguma” stāvokļa.

Vērtīga lasāmviela

·         David Harvey — A Brief History of Neoliberalism (2005). Teorētiska un ģeogrāfiska neoliberalitātes analīze.

·         Milton Friedman — Capitalism and Freedom (1962). (Lai saprastu ideoloģisko fonu un pretstatu Klein kritikai.)

·         Shoshana Zuboff — The Age of Surveillance Capitalism (2019). Par jauniem kapitāla aspektiem un to sociālajām sekām.

·         Tom Burgis — The Looting Machine (2015). Par izejvielu, kapitāla un korupcijas saiknēm globālajā ekonomikā.

·         Naomi Oreskes & Erik M. Conway — Merchants of Doubt (2010). Par to, kā industrijas ietekmē publisko domāšanu — noderīgs komplementārs skatījums, runājot par politisku manipulāciju.

·         Thomas Piketty — Capital in the Twenty-First Century (2013). Par nevienlīdzības attīstību un tās ekonomiskajiem mehānismiem.