Vēlreiz par globālo finanšu oligarhiju un globālo komunistisko projektu
Vēsturnieks Fursovs raksta:
„2025. gada decembrī apritēs 100 gadi kopš vēsturiskā Vissavienības Komunistiskās partijas 14. kongresa. Tur notika daudz svarīgu lietu: jo īpaši - Staļins nostādīja pretī G. E. Zinovjevu un N. I. Buharīnu, un pats, atstājis "uzbrukuma līniju", darbojās kā starpnieks, "zelta vidusceļa" cilvēks. Zinovjevs un L. B. Kameņevs apsūdzēja zemniecības turīgos slāņus graudu iepirkšanas kampaņas traucēšanā un aicināja cīnīties pret "zemnieku novirzi" partijas vadībā, t.i., pret Staļinu; uz šī pamata viņi sāka tuvoties L. D. Trockim, kuru pēdējos trīs gadus viņi ne tikai kritizēja, bet, atšķirībā no Staļina, apmētāja ar dubļiem. Kameņevs arī apsūdzēja Staļinu diktatūrā.
Tas nozīmēja triumvirāta "Zinovjevs-Kameņevs-Staļins", kas 1923.-1924. gadā bija sakāvis Trocki, beigas un vecās un jaunās opozīcijas bloka izveidošanos. Pēc kongresa Politbiroju nostiprināja Staļina atbalstītāji (K. E. Vorošilovs, L. M. Kaganovičs, V. M. Molotovs - pēdējais tūlīt pēc kongresa sāka sakārtot Ļeņingradas partijas organizāciju, Zinovjeva lēņu zemi); tika vienkāršoti uzņemšanas nosacījumi partijā, kas objektīvi veicināja partijas aparāta, partijas nomenklatūras un Staļina lomas un nozīmes nostiprināšanu.
Neskatoties uz iepriekšminētā nozīmi, nozīmīgs bija arī vēl viens pavērsiena punkts. Staļina ziņojumā, kas tika pieņemts ar 559 balsīm pret 65, tika nošķirta sociālisma pilnīga (vienā valstī) un galīga (globālā mērogā) uzvara. Tā nebija nekas cits kā doktrīna par sociālisma veidošanas iespēju vienā, atsevišķā valstī. Būtībā šī bija atkāpšanās no pasaules revolūcijas līnijas, t.i., uzvaras globālā mērogā kā nepieciešama nosacījuma sociālisma triumfam atsevišķās valstīs. Citiem vārdiem sakot, Staļins attālinājās no kreisā globālisma Marksa, Parvusa, Trocka un - neskatoties uz daudzajām atšķirībām starp Ļeņinu un Trocki, ņemot vērā, ka Ļeņins bija ietekmīgāka politiska figūra nekā Parvuss un Trockis kopā - Ļeņina garā, jo īpaši tāpēc, ka abi daudz mācījās no Parvusa, lai cik ļoti Ļeņins un viņa atbalstītāji to noliedza.
Ar doktrīnu par "sociālismu vienā valstī" Staļins iesaistījās ideoloģiskā konfliktā ar ievērojamu Kominternes vadības daļu, kurā Vissavienības Komunistiskā partija formāli tika uzskatīta tikai par vienu šūniņu. Viņš pārcēla cīņas par sociālismu uzmanību no pasaules ("globālā") uz valsts līmeni. Tas bija sākums lielākoties slēptai, bet diezgan taustāmai konfrontācijai starp Kominternes vadību un Staļinu, kura pusē, protams, bija Vissavienības Komunistiskās partijas partijas aparāts. Un tas ir saprotams: ar "vienas valsts sociālisma" doktrīnu partijas aparāts ieguva pilnīgu iekšējo leģitimitāti, jo pēdējā vairs nebija atkarīga no pasaules revolūcijas īstenošanas, kuras izredzes, īpaši pēc 1923. gada drūmā fiasko Vācijā, bija tuvojušās nullei, un sirpis un āmurs sāka apzīmēt nevis vācu proletariāta aliansi ar zemnieku Krieviju, bet gan krievu proletariāta aliansi ar krievu zemniecību cīņā par gaišu nākotni. 1924. gada rubļa monētas aversā attēlots zemnieks un strādnieks, kurš, uzliekot labo roku uz zemnieka pleca, ar kreiso norāda uz jaunas dzīves uzlecošo sauli.
Saglabājot pasaules revolūcijas retoriku, Staļina grupa sāka pārveidot Kominterni par instrumentu galvenokārt PSRS valstisko interešu īstenošanai, un pasaules revolūcija kā process, kurā Krievija/PSRS tiek pārvērsta par globālas revolūcijas uguns iekuru, neatbilda šīm interesēm. No noteiktas pasaules revolucionāru daļas, galvenokārt trockistu, viedokļa Staļins rīkojās kā kontrrevolucionārs termidorietis, kā "revolūcijas nodevējs" (Trockis). Šī nostāja ir saprotama: kreiso globālistu plāni bija pretrunā ar PSRS pastāvēšanas un attīstības interesēm naidīgā kapitālistiskā vidē.
Raugoties nākotnē, atzīmēšu: desmitgade no 1927. līdz 1937. gadam bija Staļina revolūcija, tāpat kā desmitgade no 1917. līdz 1927. gadam bija Ļeņina un viņa "gvardes" revolūcija. 1937. gadā Staļina pretinieki viņam "atbildēja", un viņa galīgā uzvara pār "gvardi" un tās "kardināliem" tika fiksēta 1939. gada martā, Vissavienības Komunistiskās partijas 18. kongresā. Tieši Staļina revolūcijas laikā tika izveidots padomju modālais personības tips, kas salauza Hitlera eiroreiha muguru un pēc tam atjaunoja valsti, padarīja to par globāla mēroga lielvaru.
Pasaules revolūcijas mērķis Parvusa, Trocka un, protams, Ļeņina garā (viņš bieži tiek kaunīgi izņemts no šīs kompānijas, bet no dziesmas vārdus neizņemt nevar), un pēc tam Trešās Internacionāles mērķis bija kapitālisma kā SISTĒMAS, tā institūciju, jo īpaši valsts, iznīcināšana. Tajā pašā laikā finanšu pārnacionālā kapitāla, finansistu Internacionāles, mērķis bija kapitālistiskās sistēmas esošās STRUKTŪRAS, bet ne pašas sistēmas iznīcināšana - bija nepieciešama jauna struktūra, kurā finanšu kapitāls nostiprinātu savu oligarhisko dominanci pār rūpniecisko kapitālu un aizstātu valsts pārvaldību ar pārvaldību pasaules līmenī - finansistu sapnis kopš 1773. gada. Liela mēroga satricinājums - pasaules revolūcija un/vai pasaules karš - sagrautu šo struktūru. Īstermiņā Pasaules revolūcijas Internacionāles un finanšu internacionāles mērķi sakrita – nebija nejaušība, ka Trockis teica, ka īstie revolucionāri sēž Volstrītā.
Pasaules revolūcija joprojām silda globālistu sirdis kā instruments sistēmas sagraušanai viņu interesēs, viņu jaunās normālības interesēs. Ne velti, kad Švābs nesen sniedza interviju savās mājās (internetā ir video), grāmatu plauktā virs viņa bija Ļeņina krūšutēls! Sākumā es domāju, ka tas ir viltojums, montāža, un pat sāku precizēt šo jautājumu. Izrādījās, ka tas nebija montāža, bet pat ja tas būtu viltojums, būtībā tas neko nemaina: Ļeņins kā pasaules revolūcijas un globālās varas adepts ir tuvs globālistiem, tāpat kā Markss.
Nav nejaušība, ka globālisma ideologs Žaks Atali entuziastiski rakstīja par Marksu, jo, viņaprāt, Markss formulēja lielisku ideju – pasaules valdību, bet, pēc Atali domām, to īstenos nevis proletariāts, bet gan lielburžuāzija. Pasaules revolūcija, “neosociālisms”, mūsdienās ir pasaules elites instruments cīņā par postkapitālistiskas elites pasaules izveidi, kur augšējā un zemākā šķira atšķirsies kā divas bioloģiskas sugas; 2018. gadā Santafē Kompleksitātes institūtā notikušajā konferencē šī shēma tika nosaukta par “antropoloģisko pāreju”, un elites pasaules revolūcija tiek plānota kā līdzeklis šīs shēmas īstenošanai.
Objektīvi Kominterne un Fininterns strādāja, lai izveidotu platformu attiecību noskaidrošanai nākotnē. S. A. Gorjainovs rakstīja (citā reizē): “Vēsturei ir diezgan īsi periodi, kad nākotnes pretinieki ir spiesti sadarboties tikai tāpēc, lai radītu spēcīgus ilgtermiņa pamatus globālam konfliktam, kas noteiks pasaules līdzsvaru.”
Atņemot kreisajiem globālistiem viņu locus standi — PSRS kā bāzi —, Staļins tādējādi netieši veica triecienu labējiem globālistiem, sagraujot viņu plānus un piespiežot viņus paļauties uz citiem esošās struktūras iznīcināšanas līdzekļiem — nevis pasaules revolūciju, bet gan pasaules karu. 1927. gada 7. novembrī (starp citu, tieši no šī gada 1917. gada oktobra notikumi oficiāli tika saukti nevis par apvērsumu, bet gan par revolūciju), oktobra desmitajā gadadienā un Trocka piecdesmitajā dzimšanas dienā trockisti un viņu atbalstītāji mēģināja organizēt kaut ko līdzīgu pučam, taču agri no rīta Budjonija jātnieki demonstratīvi jāja cauri Maskavai ar izvilktiem zobeniem, pārējo paveica OGPU — un pučs cieta neveiksmi.
Divus gadus vēlāk Trockis tika izraidīts no valsts; Zīmīgi, ka Trockis izraidīšana (simboliski: uz kuģa "Iļjičs", kas pirms revolūcijas tika saukts par "Nikolaju II") sakrita ar starptautiskā finanšu kapitāla pagriezienu atbalstīt Hitleru kā līderi, kurš spēj ne tikai izraisīt pasaules vai vismaz visas Eiropas konfliktu, bet arī apvienot Eiropu. Nav nejaušība, ka Jalmārs Šahts vēstulēs Eiropas baņķieriem un finansistiem mudināja viņus atbalstīt Hitleru, jo, nākot pie varas, viņš sagraus nacionālās valstis Eiropā, kas ir skaidrs šķērslis Lielajām finansēm.
Tā nu pirms simts gadiem Vissavienības Komunistiskās partijas XIV kongresā Staļins pirmo reizi izjauca globālisma projektu abos tā veidos – gan kreisajā, gan labajā. Viņa komanda, paļaujoties uz daļēji saglabāto, kaut arī ievērojami novājināto, Lielās sistēmas “Krievija” potenciālu, uz dažu Krievijas impērijas izlūkdienestu pārstāvju palīdzību un uz pretrunām buržuāzijas vidū (anglosakši – franči; bijušie sabiedrotie karā – Vācija; ASV – Lielbritānija; “nosacītie Rokfelleri” – “nosacītie Rotšildi”), būtībā aizstāja “pasaules revolūcijas” projektu ar “sarkanās (sociālistiskās) impērijas” projektu.””