Vēstures cēloņsakarību meklējumos (1): Venēcijas ietekme uz Anglijas oligarhiju un impērijas modeli

Viens no intriģējošākajiem faktiem par Britu impēriju ir tas, ka tās modelis tika veidots, balstoties uz Venēcijas Republiku. Šo ideju publiski atklāja 19. gadsimta beigu Lielbritānijas premjerministrs Bendžamins Disraeli savā romānā Coningsby. Viņš norādīja, ka Whig (vigiešu) partijas mērķis no 17. gadsimta sākuma līdz 1688. gada revolūcijai bija izveidot Anglijā aristokrātisku republiku pēc Venēcijas parauga. Šis process ilga aptuveni 200 gadus, sākot ar Henrija VIII atdalīšanos no Romas katoļu baznīcas un noslēdzoties ar Georga I kronēšanu 1714. gadā.

1. Venēcijas modelis un 1688. gada revolūcija
·         1688. gada pārmaiņas: Pirmo reizi Anglijas tronī tika uzaicināts neiedzimts karalis – Viljams III. Tas iezīmēja izšķirošu pagriezienu Anglijas vēsturē, padarot karali atkarīgu no oligarhijas.
·         Parlamentārā sistēma: Anglijas parlamentārā pārvalde tika veidota, balstoties uz Venēcijas Lielo sapulci un Senātu, kas kontrolēja dožu. 1688. gadā Anglija oficiāli kļuva par oligarhiju.

·         Venēcijas pārņemšana: Šis process sākās 1530. gados ar Henrija VIII atdalīšanos no Romas, ko vadīja Tomass Kromvels, un turpinājās ar radikālāku fāzi 17. gadsimtā, ko vadīja Paolo Sarpi un Giovani (jaunās Venēcijas ģimenes).

2. Kas bija Venēcija?
·         Venēcijas raksturojums: Venēcija bija slavena ar savu divkosību, ko atspoguļo tādi literārie darbi kā Kristofera Mārlova Maltas ebrejs, Viljama Šekspīra Venēcijas tirgonis un Otello. Īpaši spilgti Venēcijas raksturu iemieso Jago tēls Šekspīra Otello.
·         Venēcijas metode: Venēcieši nekoncentrējās uz konkrētām pozīcijām, bet gan uz vājā punkta atrašanu un cilvēku korumpēšanu. Viņu diplomātiskais korpuss bija slīpētākais pasaulē, un tas apmācīja arī britu diplomātus.

·         1509. gada Kambrai līga: Šī līga, kurā apvienojās visa Rietumeiropa, gandrīz iznīcināja Venēciju Agnadello kaujā. Tomēr diplomātisku manevru dēļ Venēcija izdzīvoja, turpinot ietekmēt Eiropu.

3. Venēcijas ideoloģiskā cīņa pret renesansi
·         Renesanses idejas: Modernā vēsture sākās ar Nikolaju Kuzāno un Florences koncilu, kas iedvesmoja Itālijas renesansi. Kuzāno ideja par cilvēku kā imago Dei (Dieva attēls) un capax Dei (spējīgs uz Dievu) veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu un progresu, noraidot verdzību.
·         Venēcijas reakcija: Venēcija agresīvi pretojās šīm idejām, uzsākot karu pret kristietību, ko vadīja tādi aristotelieši kā Gasparo Kontarini.

·         Aristotelisms: Venēcija balstījās uz Aristoteļa filozofiju, kas aizstāvēja oligarhisku sabiedrību un verdzību kā dabisku stāvokli. Aristotelisms tika mācīts Padujas universitātē, kur mācījās Venēcijas elite, tostarp Kontarini.

4. Gasparo Kontarini un venēciešu ideoloģija
·         Kontarini loma: Kontarini, viens no ietekmīgākajiem Venēcijas aristokrātiem, bija galvenais ideologs cīņā pret renesansi. Viņš apguva Aristoteļa filozofiju Padujas universitātē pie Pjetro Pomponaci.
·         Aristoteliskā filozofija: Aristotelisms uzsver nevienlīdzību un verdzību kā dabisku kārtību. Kontarini rakstos cilvēks tiek pielīdzināts “tārpam”, un viņš apgalvoja, ka neviens nevar kļūt taisnots ar saviem darbiem, tādējādi noliedzot kristīgās idejas par brīvo gribu.
·         Spirituali kustība: Kontarini vadīja Spirituali kustību, kas ietekmēja Venēcijas eliti. Viņš bija iesaistīts reformu komisijā Tridentas koncilā un sarunās ar luterāņiem Regensburgā, kur atklāja savas luterāniskās idejas, tādējādi manipulējot ar reliģiskajām kustībām.

·         Renesanses iznīcināšana: Venēcija manipulēja ar reformāciju un kontrreformāciju, izraisot Trīsdesmit gadu karu, kas iznīcināja Eiropas iedzīvotājus un apslāpēja renesanses idejas.

5. Venēcijas ietekme uz Angliju
·         Stratēģiskais mērķis: 1520. gados Venēcija centās vājināt Spānijas Hābsburgus, kontrolējot kuģošanas ceļus pāri Lamanša šaurumam. Lai to panāktu, bija jāizjauc Anglijas un Spānijas alianse.
·         Henrija VIII atdalīšanās no Romas: Venēcijas frakcija Anglijā, ko vadīja Tomass Hovards un Tomass Kromvels, izmantoja Henrija VIII vēlmi precēties ar Annu Boleinu, lai panāktu atdalīšanos no Romas. Frančesko Zorzi, Venēcijas padomnieks, apstiprināja, ka pāvestam nebija tiesību atļaut Henrija laulību ar Katrīnu Aragonieti, tādējādi atbalstot šķiršanos.
·         “Mazā Paduja”: Venēcijas idejas Anglijā izplatīja tādi humanisti kā Tomass Smits, kuri studēja Padujas universitātē. Viņi veidoja intelektuālu centru Kembridžā, kas ietekmēja Henrija VIII pēctečus – Edvardu un Elizabeti.
·         Paolo Sarpi un otrā fāze: 17. gadsimtā Paolo Sarpi vadīja radikālāku Venēcijas ietekmes fāzi. Viņš izveidoja empīrisma filozofiju, ietekmējot Frensisu Beikonu un veidojot pamatu modernisma un apgaismības idejām. Sarpi organizēja protestantisko sacelšanos un radīja brīvmūrniecības pamatus, kas vēlāk dominēja Anglijā.

·         Komerciālās struktūras: Venēcija izveidoja tirdzniecības kompānijas, piemēram, Venēcijas kompāniju un Turcijas kompāniju, kas vēlāk apvienojās Levant Company un kļuva par Britu Austrumindijas kompāniju. Šīs struktūras stiprināja puritāņu tirgotāju klasi, kas kalpoja kā pretspēks karalim.

6. Kultūras un ideoloģiskā ietekme
·         Frančesko Zorzi: Zorzi, Venēcijas kabalists un rozekristietis, ietekmēja Anglijas galmu, izplatot mistiskas un iracionālas idejas. Viņa darbi, piemēram, De Harmonia Mundi, pretojās Kuzāno renesanses idejām.
·         Elizabetes laika dzejnieki: Zorzi ietekmēja tādus dzejniekus kā Filips Sidnijs un Edmunds Spensers, kuri popularizēja Anglijas impērisko ideju par “Dieva izredzēto tautu”.

·         Brīvmūrniecība un pagānisms: Sarpi idejas veidoja brīvmūrniecību, kas kļuva par pagānisma, verdzības un augļošanas bastionu Anglijā, iznīcinot kristīgās imago Dei idejas.

7. Venēcijas partijas konsolidācija
·         Viljama Oranžieša valdīšana: 1688. gadā Viljama iebrukums Anglijā, tā dēvētā “Slavenā revolūcija”, nostiprināja Venēcijas partijas varu. Viņš ieviesa tādas institūcijas kā Anglijas Banka, kas radīja nacionālo parādu un veicināja ekonomisko krīzi.
·         Džons Loks: Loks, Venēcijas partijas ideologs, atbalstīja augļošanu un empīrismu, reducējot cilvēku uz dzīvnieka līmeni. Viņa “sociālā līguma” teorija attaisnoja Viljama varas sagrābšanu.

·         Oligarhiskās ģimenes: Tādas ģimenes kā Spenseri, Godolfini un Čērčili kļuva par Venēcijas partijas kodolu, veidojot ciešu aristokrātisko tīklu.

8. Pretestība Venēcijas ietekmei
·         Gotfrīds Vilhelms Leibnics: Leibnics vadīja republikānisko opozīciju pret Venēcijas idejām, uzsverot cilvēka laimi un imago Dei koncepciju. Viņš ietekmēja tādas personības kā Džonatans Svifts un Amerikas koloniju līderus.
·         Džonatans Svifts: Svifts cīnījās pret Venēcijas idejām, kritizējot Beikonu, Hobsu un Loku. Viņš organizēja masu kustību Īrijā, balstoties uz dabiskajām tiesībām un suverenitāti.

·         Amerikas kolonijas: Leibnica un Svifta idejas ietekmēja Amerikas republikānismu, ko veicināja tādi darbi kā Kotona Matera Eseja par labo.

9. Venēcijas uzvara un sekas
·         1714. gada krīze: Pēc karalienes Annas nāves un Hanoveras Georga I kronēšanas Venēcijas partija pilnībā pārņēma Angliju. Leibnics tika atlaists, un Svifts bija spiests bēgt uz Īriju.
·         Kultūras pagrimums: Anglija kļuva par korupcijas un pagānisma centru, ko simbolizēja tādas sabiedrības kā Hell-Fire Club un Bernarda Mandevila darbs Bišu fabula, kas atbalstīja hedonismu.

·         Impērijas izveide: Venēcijas idejas – verdzība, augļošana un oligarhija – kļuva par Britu impērijas pamatu, iznīcinot Anglijas “dvēseli” un renesanses mantojumu.

Secinājumi
Venēcijas ietekme uz Angliju bija ilgstošs un mērķtiecīgs process, kas pārvērta Angliju no potenciāla renesanses centra par oligarhisku impēriju, kas balstījās uz verdzību, augļošanu un pagānismu. Gasparo Kontarini, Paolo Sarpi un tādas ģimenes kā Hovardi un Čērčili bija galvenie šī procesa virzītāji. Neskatoties uz Leibnica un Svifta pretestību, Venēcijas partija guva virsroku, izveidojot Britu impēriju kā Venēcijas modeļa turpinājumu. Tomēr Amerikas kolonijās Leibnica idejas iedvesmoja republikānismu, kas vēlāk noveda pie ASV dibināšanas.