Globālo izaicinājumu krustugunīs (2): Dzīvniecisko instinktu formētās civilizācijas strupceļš

Risku vadība ir dabiska dzīvā organisma reakcija mainīgos ārējās vides apstākļos. Vides sniegto resursu deficīts apdraud dzīvā organisma ilgtspēju, tāpēc par dabisku atzīstams instinkts veidot resursu rezervi, kura pārsniedz tūlītējās organisma vajadzības. Tamdēļ alkatība un savtīgums ir atsevišķa indivīda fundamentāla, dabiska, instinktīva iezīme.

Tomēr alkatība un savtīgums atzīstami par optimālu dzīvā organisma ilgtspējas stratēģiju tikai tikmēr, kamēr: (1) pastāv resursu deficīts, (2) nav empīriski demonstrētas sadarbības stratēģiju priekšrocības pār individuālismu un konkurenci dzīvības resursu sagādē. Jā, mēs esam iestiguši un sapinušies primitīvo instinktu valgos.

„Brīvā konkurence” ir kapitālisma romantiķu svētā govs. Liberālu augstskolu indoktrinēti studenti sākotnēji tic tās iespējamībai, lietderībai un maģijai. Reālajā dzīvē kapitāla bezierunu dziņa bezgalīgi vairoties translējas korporatīvajās interesēs, nepieciešamībā dažādiem līdzekļiem ierobežot konkurenci, veidot karteļus, oligopoliskus un monopoliskus nozaru stāvokļus.

Mēroga ierobežojumi izslēdz vienlīdzīgas konkurences iespēju – liels kapitāls var atļauties gan radīt sev labvēlīgus konkurences apstākļu izkropļojumus, gan veidot ienākšanas barjeras savos tirgus segmentos. Kapitālisma vēstures mērogā „minūti pirms pusnakts” izdomātie administratīvi-kosmētiskie (un lielkapitāla viegli ietekmējamie) konkurences veicināšanas uzpurņi veido publiskas ticamības efektu, kurš domāts saldās teorijas stadijā iestrēgušajiem.

Oligopola un monopola acīmredzamās sekas ir preču un pakalpojumu kvalitātes kritums un darbaspēka atalgojuma īpatsvara pastāvīgs samazinājums.

Resursu deficīts rada konkurenci par tiem. Globālas resursu pietiekamības apstākļos - konkurence nav nepieciešama. Visas paradigmas, skolas, mācības, teorijas, kuras balstītas uz resursu deficīta stāvokli ekosistēmā, drīkst pakāpeniski novirzīt papīrgrozā. Šodienas pasaulē tehnoloģiskā un resursu bāze un skaitļošanas jaudas ļautu uzturēt ilgtspējīgu, globālu plānveida ražošanas un sociāli samērīgas sadales ekonomiku.

Visa kapitālistiskā, dabiski imperiālistiskā ekonomiskā sistēma, kurai kājas aug no preču-naudas aprites iesākumiem, un kurā uzvarējusi 2500 gadus senā radanītu un „Babilonijas gūstekņu” korporatīvās reliģijas agresīvā sociopātija (augļošana + izredzētība + necilvēcība), ir barbarisms un atavisms.

Kapitālisma būtība slēpjas alkatībā - nebeidzamā peļņas kārē, kapitāla koncentrācijā un nozaru monopolizācijā, pārrobežu ekspansijā jeb koloniālajā imperiālismā, īstenojot nevienlīdzīgas apmaiņas mehānismus perifērijā. Vallerstainam taisnība – lielkapitāls allaž izmanto valsts varu kā instrumentu savu mērķu sasniegšanai. Valsts varas, t.sk. tās represīvo instrumentu darbība lielkapitāla interesēs – tā ir fašisma definīcija.   

Šī planēta nu ir apēsta, tālākai ekspansijai vairs nav telpas, finanšu piramīdas ir sen pāraugušas savas Ēģiptes vecmāmiņas. Vēl kādu laiku vēzis var ēst atliekas, līdz galam iznīcinot vidusšķiru un panākot maksimālu noslāņošanās gradāciju – kad 0.01% procentam indivīdu piederēs 99.99% zemeslodes resursu un aktīvu.

Tomēr kapitālisma strupceļš ir skaidri saredzams – bez pieprasījuma tas nevar pastāvēt, organismā, kurš badojas, vēzis neaug. Kad cilvēks vairs neražo virsproduktu, kuru iespējams piesavināties, cilvēks kļūst kapitālam lieks.

Naudas saimnieku uzsapņotajai nākotnei – digitālajam feodālismam pie kardināli samazināta pasaules iedzīvotāju skaita ir iespējams likt pretī humānu plānveida ekonomikas un taisnīguma paradigmu.

Likt pretī, vai ne? Jā, tas būtu gluži kā notiesātais apelētu pie bendes atvēzētā cirvja, iezīmējot taisnīgas nākotnes, kopābūšanas un nesavtīgas sadarbības vīziju.

Lasāmviela:

Kritika par kapitālismu, impēriju un nevienlīdzību

• Karl Marx, "Kapitāls" – fundamentāls kapitālisma analīzes darbs, kas apraksta peļņas, ekspluatācijas un kapitāla uzkrāšanas mehānismus.
• Immanuel Wallerstein, "The Modern World-System" – pasaules-sistēmas teorija par centru, perifēriju un pusperifēriju, kā arī kapitālisma globālo ekspansiju.
• David Harvey, "The Limits to Capital" – analīze par kapitāla uzkrāšanas iekšējām pretrunām un krīžu mehānismiem.
• Michael Hudson, "Killing the Host: How Financial Parasites and Debt Destroy the Global Economy" – kritika par finanšu kapitālisma parazītisko dabu.
• Thomas Piketty, "Capital in the Twenty-First Century" – empīrisks skatījums uz kapitāla koncentrāciju un augošo nevienlīdzību.

Resursu deficīts un pārpilnības ekonomika

• Jeremy Rifkin, "The Zero Marginal Cost Society" – ideja par ekonomiku, kur tehnoloģija un sadarbība aizstāj tradicionālo tirgus mehānismu.
• Paul Mason, "PostCapitalism: A Guide to Our Future" – apraksts, kā digitālā ekonomika un kopienu prakses var radīt alternatīvu kapitālismam.
• Kate Raworth, "Doughnut Economics" – jauns ekonomikas modelis, kas balansē starp ekoloģiskajiem griestiem un sociālajām vajadzībām.
• Murray Bookchin, "Post-Scarcity Anarchism" – utopiskas idejas par sabiedrību, kur tehnoloģijas ļauj pārvarēt resursu trūkumu.

Sociālās un politiskās sistēmas kritiska analīze

• Herbert Marcuse, "One-Dimensional Man" – par to, kā patēriņa sabiedrība padara cilvēku vienvirziena domātāju, atņemot brīvību.
• Antonio Gramsci, "Prison Notebooks" – hegemonsijas teorija: kā elites veido ideoloģisko kontroli.
• Hannah Arendt, "The Origins of Totalitarianism" – par to, kā ekonomiskie un politiskie spēki veido totalitārismu.
• Naomi Klein, "The Shock Doctrine" – par neoliberālo kapitālismu un tā izmantošanu krīžu laikā.

Civilizācijas alternatīvas un nākotnes vīzijas

• Jacques Ellul, "The Technological Society" – par tehnoloģijas noteicošo lomu sabiedrības attīstībā.
• Zbigniew Brzezinski, "Between Two Ages" – skats uz tehnokrātijas, kapitālisma un kontroles nākotni.
• Jacques Fresco, "The Best That Money Can’t Buy" – "Venus Project" par resursu bāzētu ekonomiku.
• Erich Fromm, "To Have or to Be?" – alternatīva dzīves paradigma starp patērētāju sabiedrību un humānu eksistenci.
• Peter Kropotkin, "Mutual Aid: A Factor of Evolution" – sadarbības kā evolūcijas priekšrocības ideja.

Filozofiskās un garīgās dimensijas

• Friedrich Nietzsche, "On the Genealogy of Morality" – par vērtību izcelsmi un sociālās uzvedības dziņām.
• Oswald Spengler, "The Decline of the West" – civilizāciju cikliskuma teorija.
• Arnold Toynbee, "A Study of History" – par civilizāciju uzplaukuma un sabrukuma mehānismiem.
• Ken Wilber, "A Theory of Everything" – integrāls skatījums uz sabiedrības un cilvēces attīstību.