Grāmatu galds (1): Peter Kropotkin — Mutual Aid: A Factor of Evolution

Kāpēc šī grāmata ir svarīga
Peter Kropotkin (Mutual Aid: A Factor of Evolution, pirmā publikācija 1902–1904) ir klasisks darbs, kas izaicina XIX gadsimta dominējošo interpretāciju par evolucionārām kustībām — proti, sociālo attīstību kā izdzīvošanas cīņas rezultātu. Kropotkins piedāvā alternatīvu skatījumu: sadarbība un savstarpēja palīdzība ir fundamentāls faktors gan dzīvnieku, gan cilvēku attīstībā. Grāmata ietekmēja ne tikai anarhistiskos un sociālistiskos domātājus, bet arī veicināja plašākas diskusijas par sociālajām zinātnēm, etoloģiju un evolūciju.

Galvenā tēze
Kropotkins apgalvo, ka dabā un cilvēku sabiedrībās pretstatā sociāldarvinisma un Herberta Spencera kosmoloģijai, pastāv plaši izplatīts un sistemātisks savstarpējas palīdzības princips. Šis princips veicina grupu un sugu izdzīvošanu un veido svarīgu evolūcijas faktoru blakus cīņai par eksistenci. Tātad, vienlaikus ar konkurenci, sadarbība ir evolūcijas mehānisms, kas stiprina kopienas un sugas.

Metode un pierādījumi
Kropotkins apvieno plašu empīrisku piemēru klāstu no:

·         dzīvnieku pasaules (putni, savvaļas zīdītāji, kukaiņi u.c.), kur novērojamas teritoriālās robežas, kā arī altruistiskas kopdzīves un kopīgas aizsardzības stratēģijas;

·         cilvēku sabiedrībām, it īpaši tradicionālajām un mednieku-vācēju kopienām, kur pastāv izteikta savstarpējās palīdzības prakse — materiāla apmaiņa, kolektīva aizsardzība, kopīgas rūpes par jauno paaudzi;

·         vēsturiskām un mūsdienu sabiedrībām, kur Kropotkins skaidro, kā pašorganizētas institūcijas (kooperatīvi, kopienas) darbojas efektīvāk nekā centralizētas, represīvas struktūras.

Viņš nebalstās uz vienu laboratorisku eksperimentu, bet gan uz salīdzinošu, daudzveidīgu novērojumu un literatūras analīzi — pieeja, kas tolaik bija radikāla, jo dominēja individuāli orientētas interpretācijas.

Galvenās idejas un secinājumi

1.      Mutual aid kā evolūcijas faktors — Savstarpēja palīdzība paaugstina grupas izdzīvotspēju un līdz ar to ir atlases faktors. Grupas, kurās izplatīta kooperācija, uzrāda citus evolucionārus rezultātus nekā totālas konkurences vadītas grupas.

2.      Konkurence nav visa pamatā — Lai gan konkurence pastāv un ir nozīmīga, ar to nevar izskaidrot visu dabas un sabiedrību procesu. Pārmērīga konkurences akcentēšana ir ideoloģiska kļūda, nevis vienīgais zinātniskais secinājums.

3.      Sociālās institūcijas un pašorganizācija — Cilvēku sabiedrībās daudz efektīvāka ir brīvprātīga kopdarbība un decentralizēta pašpārvalde nekā represīvi, centralizēti režīmi. Kropotkins redz šo kā argumentu par anarhotipisku, uz brīvprātību un kopīgu resursu sabiedrību.

4.      Morāles un ētikas izcelsme — Morāle un altruistiska uzvedība ir dabiski nodibinātas prakses, kas evolucionējušas kopā ar sabiedrību, nevis tikai abstraktu reliģisku vai ideoloģisku normu rezultāts.

Politiskās un sociālās implikācijas
Kropotkins izmanto savus dabas un etnogrāfiskos novērojumus, lai atbalstītu vīziju par sabiedrību, kurā pastāv brīvprātīga kooperācija, kopīga resursu pārvalde un decentralizēta darbība, un kura būtu dabiskāka un dzīvotspējīgāka nekā autoritāras hierarhijas. Viņa argumentsi tiek prezentēti kā empīriski pamatots skatījums uz to, kā cilvēki jau pašreiz darbojas un varētu darboties daudz produktīvāk.

Kritika un ierobežojumi

·         Daži pētnieki ir kritizējuši Kropotkinu par selektīvu piemēru izvēli un par to, ka viņam var pārmest pārmērīgu optimistisku vispārināšanu.

·         Mūsdienu evolucionārie biologi var pievienot diskusijai sarežģītākus mehānismus (piem., kin selection, reciprocal altruism, multilevel selection), kas papildina Kropotkina intuīciju, bet neatceļ to.

·         Kropotkins dažkārt romantizē tradicionālās kopienas un nepietiekami apskata konfliktu, vardarbības un varas fenomenu iekšējo dinamiku.

Ietekme
Grāmata ir bijusi nozīmīgs iedrošinājums intelektuālam protestam pret sociālo darvinismu un liberālās konkurences dogmām. Tā ietekmēja sociālo teoriju, antropoloģiju, politisko filozofiju un — vēlākos laikos — eksperimentālus pētījumus par kooperāciju dzīvnieku uzvedībā un cilvēku kolektīvajā rīcībā. Kropotkina uzsvars uz sadarbību ieguva atbalsi mūsdienu pētījumos par kolektīvo rīcību, kopienu pašpārvaldību un institucionālo sadarbību.

Vērtīga lasāmviela par līdzīgu tematiku

1.      Charles Darwin — The Descent of Man (par evolūciju, morāli un sociālo uzvedību).

2.      Marcel Mauss — The Gift (par apmaiņu un sociālo saikņu veidošanos).

3.      Elinor Ostrom — Governing the Commons (par koplieto resursu pašpārvaldību un institucionāliem risinājumiem).

4.      Frans de Waal — Our Inner Ape / The Bonobo and the Atheist (par empātiju un sociālo uzvedību primātos).

5.      David Sloan Wilson — Darwin's Cathedral (par reliģiju, kooperāciju un multilevel selection perspektīvu).

6.      Robert Trivers — raksti par reciprocal altruism un altruismu evolūcijā.

7.      Peter Kropotkin (red.), eseju krājumi: papildus Mutual Aid - konteksts par viņa politiskajām idejām.

8.      James C. Scott — Seeing Like a State (kritiskas pārdomas par centralizācijas un ekspluatācijas sekām).

9.      Richard Sosis & Eric J. Bressler — pētījumi par reliģijas lomu grupu kohēzijā.

Citas Kropotkina nozīmīgas publikācijas

·         The Conquest of Bread (1892) — viņa vispazīstamākais manifests par ekonomisko organizāciju un sadarbību.

·         Fields, Factories and Workshops (1898) — par darba organizāciju, decentralizāciju un tehnisko ražošanu sabiedrībā.

·         Words of a Rebel (eseju krājums) — raksti par politiku, vēsturi un sabiedrību.

·         The State: Its Historic Role — vēsturisks un kritisks apskats par valsts attīstību.

·         Esejas par sociālajām zinātnēm, antropoloģiju un politiku, kas apkopotas dažādos krājumos un žurnālos.

Noslēgums
Mutual Aid nav tikai bioloģijas grāmata — tas ir paradigmas maiņas mēģinājums, kas palielina uzmanību uz sadarbību kā centrālu evolūcijas un sociālo strukturēšanās komponenti.

Kropotkins savā laikmetā piedāvāja pretargumentu konkurences kultūrtelpai, un mūsdienu pētniecība bieži vien apstiprina, ka kooperācija un institucionāla pašorganizācija ir cilvēku un dzīvnieku sabiedrības un dzīves neatņemamas sastāvdaļas.

Ja meklējat grāmatas, kas paplašina šo perspektīvu — gan vēsturiskā, gan mūsdienu zinātniskā kontekstā — iepriekš minētie avoti būs labs nākamais solis.